Septembra sākumā, kad pasauli satricināja traģēdija Amerikas Savienotajās Valstīs, viss cits tobrīd šķita mazs un nesvarīgs.
Septembra sākumā, kad pasauli satricināja traģēdija Amerikas Savienotajās Valstīs, viss cits tobrīd šķita mazs un nesvarīgs. Arī milzu nelaime (kāds varbūt iebildīs, ka, salīdzinot ar iepriekšminēto, to nevar saukt par traģēdiju) kaimiņvalstī Igaunijā, kad no saindēšanās ar metilspirtu miruši vairāk nekā pussimts cilvēku. Viena daļa nelaimīgo joprojām atgūstas no indīgās dziras ietekmes.
Šie notikumi izsauca rezonansi arī Latvijā. Joprojām nav galīgā vērtējuma, vai sabiedriskās vietās naktīs aizliegt oficiāli tirgot alkoholu. Īpašo uzdevumu ministrs Jānis Krūmiņš tobrīd vērsās pie valdības ar lūgumu to nedarīt. Arguments neapgāžams – ja nevarēs alkoholu nopirkt veikalā, plauks un zels pagrīdes alkohola tirdzniecība. Diemžēl arī pie mums līdz šādai nelaimei ir tikai viens solis.
Daudzas ģimenes cieš no alkohola sērgas. Un ko lai dara, ja kārtīga grādīgā dzēriena iegādei veikalā nav naudas, bet nenoteikta satura šķidrums plastmasas litrenē maksā tikai latu vai pat mazāk un dabūjams ikvienā diennakts stundā. Kā teikt: vai nav vienalga, no kā dulls paliec! Diemžēl rūgti to atzīt, bet liela daļa cilvēku mums līdzās nodzeras. Nelīdz ne tuvinieku asaras, ne draudi, ne lūgšanās.
Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Kamēr valdība domā, lemj un strīdas, ko darīt, tauta nodzeras. Toties dažs labs krutkas tirgonis uz citu nelaimju rēķina brauc šikos limuzīnos, ceļ lepnas mājas, atver savas firmas, brauc kruīzos pa pasauli. Nelaimīgie tiem ir kā barotne un pamats viņu dzīves augšupejai. Dīvainākais ir tas, ka liekākā daļa zina, kur pilsētā vai pagastā tirgo nelegālo alkoholu, bet nekas nenotiek, lai tā nebūtu. Tad prātā nāk dīvainas domas – ja jau tā, tad varbūt arī te valda korupcija. Nebūtu brīnums, ka vienam otram darbonim rūpala saimnieka iešķiebtais piķis acis tā aizmiglo, ka ne vairs redz, ne dzird. Vai tiešām kādreiz var notikt brīnums un šo Gordija mezglu kāds pārcērt?
