Viņa ir melna, stāvām ausīm, garām kājām, ar skaistām auguma līnijām, tik gracioza un eleganta. “Vienkārši skaists suns!” par savu dobermaņa šķirnes kucīti Edrīnu Gavar Anet Mitau saka saimnieki Agris Bērziņš un Sabīne Jefimova.
Viņa ir melna, stāvām ausīm, garām kājām, ar skaistām auguma līnijām, tik gracioza un eleganta. “Vienkārši skaists suns!” par savu dobermaņa šķirnes kucīti Edrīnu Gavar Anet Mitau saka saimnieki Agris Bērziņš un Sabīne Jefimova.
Nevar nepiekrist saimniekiem – dobermaņi ir ļoti skaisti suņi un viņiem piemīt izteikta graciozitāte, droši vien tieši izskats bieži vien ir noteicošais šā suņa izvēlē. “Izdomājām, ka mums mājās vajadzētu kādu dzīvu radībiņu, par ko rūpēties. Vienbalsīgi nolēmām, ka tas būs sunītis. Agris uzreiz stingri noteica, ka viņš grib dobermani, jo tas ir vienīgais suns, kas viņam ļoti patīk pēc izskata. Man savukārt gribējās kādu mazāku sunīti, jo agrāk ģimenē vienmēr bijuši mazi suņi,” stāsta Sabīne. Tad gadījies ciemoties pie Agra drauga, kuram bijis dobermanis, un arī Sabīne sapratusi, ka viņa vēlas tieši tādu suni. “Mēs sākām interesēties un aizvien vairāk pārliecinājāmies, ka tiešām gribam dobermani, turklāt kucīti, jo tās ir mīļākas, sirsnīgākas, vieglāk padodas apmācībai un vairāk pieķeras ģimenei,” atceras Sabīne.
Neatlaidīgi meklē mīluli
Tad sākusies sludinājumu meklēšana, taču tas nebija nemaz tik viegli. “Runāju ar draugu, ka varbūt varētu sunīti atvest no Krievijas, bet, kā izrādījās, tas nebūtu tik ātri un būtu ļoti dārgi, arī pārvešana pāri robežai ir diezgan sarežģīta,” stāsta Agris. “Bet mums gribējās tagad un tūlīt!” piebilst Sabīne. Tad, konsultējoties ar kinoloģi Agru Riekstiņu, nolemts sunīti pameklēt ar sludinājumu avīžu starpniecību. “Zvanījām pēc vairākiem sludinājumiem – daži atteica, citi pārdot taisījās pēc vairākiem mēnešiem, bet tad mums paveicās, atradām, ka Ikšķilē pārdod četrus kucēnus, taču kucīte bija tikai viena. Saimniece teica, ka viņa jau ir aizrunāta, taču, kā vēlāk izrādījās, viņa sākumā mūs vienkārši maldināja, jo vēlējās sunītim atrast tiešām labus saimniekus, kas par viņu ļoti rūpētos, skolotu un spētu turpināt paaudzi. Mēs bijām neatlaidīgi, saimniece juta, ka tiešām gribam šo sunīti, un uzticēja viņu mums,” stāsta Sabīne.
Mājupceļš – garš un grūts
Kad Sabīne un Agris aizbraukuši uz Ikšķili, palikuši bija tikai divi sunīši – kucīte un viens puisītis. “Uzreiz nolēmām arī par vārdiņu, jo šo sunīti vajadzēja saukt vārdā, kas sākas ar burtu “E”. Lai arī paši varējām izdomāt vārdiņu, saimniece mums ieteica viņu saukt par Edrīnu. Tā arī atstājām, bet saīsināti saucam par Edu. Garo vārdu šobrīd izmantojam ļoti reti, taču, kad tas tiek izteikts, viņa paskatās,” stāsta Edas saimniece.
Sabīnei un Agrim šis bija pirmais suns, tādēļ kucītes iepriekšējā saimniece viņiem visu smalki izstāstījusi, kā sunītis ir kopjams un audzināms. Un tad priekšā bija garais mājupceļš, ko Eda pārcietusi ne sevišķi labi, viņai pat palicis slikti. “Pēc tam viņai ne sevišķi patika braukt mašīnā, turklāt mums sākumā bija jāveic tiešām gari ceļi – mājupceļš no Ikšķiles, pēc tam braucām uz Jelgavu kupēt austiņas, tad vēl uz Rīgu sapotēt,” atceras Sabīne. “Tagad gan Edai jau tīri labi patīk braukt ar mašīnu, pati jau kāpj iekšā,” saka Agris.
Naktīs ļoti raudāja
Lai gan Eda ir tiešām ļoti kustīgs suns, pēc tālā ceļa uz jaunajām mājām bija ļoti pārgurusi. Saimnieki ierādījuši viņai koridorā vietu, Eda nedaudz pastaigājusi un aizgājusi gulēt. Taču tas tikai bija sākums. Mazajai sunītei nebija viegli pierast pie jaunajām mājām, sevišķi grūti bija pirmajās naktīs. “Iepriekšējā saimniece mums ieteica jau no pirmās dienas ierādīt viņai savu vietiņu un gultā neņemt, tā arī izdarījām, taču man sāpēja sirds. Eda tik ļoti raudāja, kā gan nesamīļosi mazo radībiņu? Cēlos naktī, sēdēju blakus, glaudīju, līdz pamazām viņa pierada. Labi, ka tobrīd rakstīju bakalaura darbu, tādēļ arī dienā vairāk dzīvoju mājās. Eda bija tiešām priecīga, ka esmu kopā ar viņu,” stāsta Sabīne.
Kad jau Eda bija pieradusi pie jaunās mājas, protams, sākās graušana. “Zobiņi viņai bija tik asi, viss, kas patrāpījās, bija sagrauzts – telefoni, diski, pultis, paklāji, linolejs. Nesen Agrim jautāju, vai, zinot Edas palaidnības, arī tagad izvēlētos šo suni, viņš atbildēja, ka droši vien tagad ilgāk padomātu, taču es viennozīmīgi zinu, ka nekas nemainītos. Tāpat remonts ar laiku būs jātaisa, bet prieks un laimes sajūta, ko spēj dot tāds kustīgs un mīļš kucēns, visu kompensē,” atzīst Sabīne.
Izstādē gūst labu vērtējumu
Agris un Sabīne šobrīd nevar iedomāties savu dzīvi bez Edas. Viņi kārtīgi rūpējas par 10 mēnešus veco suņu meiteni. “Barojam tikai ar profesionālo barību, regulāri dodam biezpienu, liellopa gaļu, cienājam ar suņu kārumiem. Reizēm gan Edai gadās kaut ko nočiept no galda, kad esam kaut ko nolikuši “pa rokai”,” stāsta Sabīne. Agris piebilst, ka tagad kucīte jau ir kļuvusi apķērīgāka un gudrāka. Gājuši arī uz mācībām. “Sākumā šķita, ka, salīdzinot ar citiem suņiem, viņa neko nemāk, taču tagad var redzēt, ka visu saprot un atceras, kas ir mācīts, tikai reizēm spītējas,” stāsta Agris.
Saimnieki ar Edu ir piedalījušies arī izstādē “Pet Expo 2006”, kur eksperti atzinuši Edu par ļoti perspektīvu suni. Arī Vidzemes suņu daudzcīņas čempionātā Gulbenē Eda ieguvusi sekretariāta simpātiju balvu. “Nolēmām jau kopš mazām dienām radināt pie izstādēm, tas nekas, ka rezultātu sākumā nebūs, gribam, lai viņa mācās. Varbūt kādreiz izlemsim radīt arī pēcnācējus, taču par biznesu šī nodarbe noteikti nekļūs,” norāda Sabīne.
Saimnieki atzīst, ka tik lielu suni dzīvoklī turēt ir grūti, taču viņi ne mirkli nenožēlo, ka iegādājušies Edu. “Viņa ir tik mīļa un jauka, vienkārši fantastisks suns!” vienbalsīgi nosaka Sabīne un Agris.
