Simba (īstajā vārdā Tuti) Plukšu ģimenes “Upītēs” Veclaicenes pagastā ienāca tā, it kā tur visu laiku būtu dzīvojusi.
Simba (īstajā vārdā Tuti) Plukšu ģimenes “Upītēs” Veclaicenes pagastā ienāca tā, it kā tur visu laiku būtu dzīvojusi. Toreiz viņai bija seši mēneši, bet tagad būs septiņi gadi. Tas ir vecums, kad Neapoles mastifs sāk strauji novecot. Simba ir Astras Plukšas mīlule, tomēr viņai vēl sirds sāp par pirmo šīs šķirnes suni – Forumu, ko īsāk sauca par Romu.
“Vienmēr esmu vēlējusies tieši Neapoles mastifu. Man patīk tā spožā un īsā spalva, āda, ko var pārvilkt pāri galvai, un lielais, rievotais purns. Kad iegādājāmies Forumu, ļoti viņu iemīļoju. Taču tas pēkšņi nomira. Tagad tā nedarītu, bet toreiz jau otrā dienā paņēmu Simbu, tā cerot kliedēt skumjas. Negribējās braukt mājās bez suņa. Turklāt Tuti bija tik kustīga, ka viņu nevarēja atstāt Rīgā,” klāsta Astra.
Prot sadzīvot ar žurku
Neapoles mastifam ir liels spēks, ātrums un enerģija. Viņš ir cīņas suns. Tomēr Simbai labāk patīk skraidīt ar bērniem. Kad viņa ziemā brāžas pretim pa taciņu, Astra sēžas zemē, lai suns viņu negribot nenotriektu, jo sver 67 kilogramus. “Ja salīdzina ar vācu aitu šķirnes suni, kas mums bija pirms mastifa, tad ir redzama atšķirība – lielāka izturētība un prāta spējas. To ir grūti izskaidrot, bet var just tādu kā inteliģenci,” vērtē saimniece. Kad Simbu veda pie ārsta, tā saprata, ka viņai darīs kaut ko labu. Lai gan bija acīmredzamas bailes no sāpēm, suns ļāva ārstam darīt visu, kas bija vajadzīgs. Simba bija jāoperē, lai izņemtu kucēnu. Tagad viņai bērni nevar būt.
Apmācības laikā Simba bija tik centīga, ka gulēja, sēdēja un stāvēja, pirms bija dota komanda. Astra uzsver, ka ar apmācītu suni var justies droši. Kuce ir ļoti labsirdīga un priecājas, kad mājās nāk ciemiņi. Tā zina, ka viņu glāstīs un pacienās ar kādu gardumu. Pat ar dekoratīvo žurku Simba labi sadzīvo. “Bet reiz, kad pārrados mājās, skatos, ka šur un tur redzamas asinis. Izrādījās, ka žurka pārkodusi sunim degunu, ko acīmredzot tas pielika par tuvu,” atceras Astra.
Skatēs Simba ir ieguvusi godalgotas vietas, jo sunim ir ne tikai atbilstošs eksterjers, bet tas ir arī ļoti līdzsvarots. “Viņa saņēma tikai teicamas atzīmes, tomēr vairs nepiedalāmies šādos pasākumos. Man nav svarīgas medaļas vai šķirnes kucēnu audzēšana. Suns man ir mīlestībai,” atzīst A.Plukša. Atzinība Latvijā deva iespēju piedalīties skatēs ārzemēs un pēc kataloga izvēlēties atbilstošu tēvu kucēniem, bet to neizmantoja. Turklāt Simba savas šķirnes suni nepieņēma. Tāpēc 12 kucēni nebija atbilstoši “priekšrakstiem”, lai gan līdzinājās mātei.
Apliecina uzticību un mīlestību
Pirmais suns Forums bija pretstats Simbai. Komandām paklausīja, bet bija trūkumi eksterjerā. Un nekad nevarēja paredzēt, kā viņš sagaidīs atnācēju. Dažreiz gadījās, ka nācās pārvērtēt attieksmi vai pat kļūt piesardzīgai pret kādu paziņu. “Ja Roms uzmanīgi vēroja viesi un sargāja mani, tad bija jādomā, ka šim cilvēkam nav tīras domas un labi nodomi,” atzīst Astra.
Nekas neliecināja, ka Roms būtu slims vai slikti justos. Arī ārsts profilaktiskajās pārbaudēs neko neminēja, ka tam būtu vāja sirds. Reizēm varēja redzēt, ka sunim stipri sitas sirds pēc lielākas slodzes. Tomēr nekad viņš neizskatījās aizkusis. Ziemā Forums Astru vilka “bobā” uz Veclaicenes centru, kas atrodas septiņus kilometrus no mājas. “Visu ceļu Roms neskrēja, bet spēks viņam bija liels. Atceļā vēl pielikām ragaviņas, lai no skolas mājās vestu dēlu un somas,” akcentē saimniece.
Roma nāves dienā bija dīvaina sakritība. Astras vīrs Gunārs strādāja mežā, kur guva smagu traumu. Vēlāk izrādījās, ka tieši tajā laikā ir miris Roms. Viņš, guļot gultā, bija aizgājis citā pasaulē. Astra nespēj atbrīvoties no domas, ka uzticamais suns juta nelaimi un vēlējās uzņemties smago triecienu. Pie mājas ir Foruma kaps.
Patīk gulēt pirtī uz lāvas
Simba ir izlutināta. Viņai patīk kaut ko nočiept, bet vairāk par visu – gulēt gultā. Kad zina, ka saimniece ir mājās, tad vēl noturas. Tomēr prombūtnes laikā aizlieguma neievērošana ir acīmredzama. Nesodāms vaļasprieks ir plastmasas pudeļu graušana un rotaļas ar bumbu. “Kad atbrauc ciemiņi un ejam pirtī, tad Simba kļūst diedelniece. Bet visneparastāk ir tas, ka viņa guļ uz augšējās lāvas un lejā nekāpj arī tad, kad uzmet garu. Laikam Simbai kā Romas cīņu šķirnes sunim patīk karstums,” secina Astra. Kad suni sakoda bites, arī tad tas skrēja pirtī meklēt glābiņu. Apmēram stundu gulēja tur, un dzēlienu pampums pazuda.
Televīzijas raidījumā “Bez tabu” rādīja Neapoles mastifu. Tā saimniece skaidroja, ka šīs šķirnes suņiem ir tā veidots mutes dobums, ka tie var pateikt vārdu “mamma”. Simba jau pirms tam bija apliecinājusi tādu prasmi. Viņa saka arī “omamma”, bet citu gan neko. “Kad aicinājām viņu prasīt kādu gardumu vai lietu, secinājām, ka Simba nesaka “vau”, bet “mamma”,” akcentē saimniece. Ūdeni dzer tikai no krāna, nevis no bļodiņas. Simbai izdalās daudz siekalu, un tad ūdens ir kā ar līmi sajaukts. Suns ēd sauso barību, bet tikai “Draugu”, un citu nevar pat iemānīt.
Simba ir dzīvespriecīga. Viņai nekad nav slikts garastāvoklis. Viņa neapvainojas arī tad, kad sarāj. Roms pusi dienas sēdēja noskumis, ja uz viņu sakliedza. Tad Astrai bija jāiet lūgties piedošana. “Simba ir arī palaidne. Viņas dēļ ir atlikts mājas remonts, jo Simba prot atvērt durvis no abām pusēm. Tās ir saskrāpētas, un rokturi ir izlauzti. Viņai nav šķēršļu, ja grib kaut kur iekļūt,” atklāj saimniece. Reiz, atgriezušies mājās ziemā, saimnieki atrada durvis vaļā, aukstas istabas un nosalušas puķes. Bet vaininiece bija ieritinājusies gultā segās. “Tomēr, ja būtu kucēni, vienu atkal noteikti audzinātu. Un katrā ziņā arī nākamais būs tādas pašas sugas suns,” uzsver Astra.
