Jebkuram, kas ir saistīts ar suņkopības pasauli, ir pazīstams vārds „apmācība (dresēšana)”, bet, kā zināms, tā ir dažāda ar saviem līkločiem.
Jebkuram, kas ir saistīts ar suņkopības pasauli, ir pazīstams vārds “apmācība (dresēšana)”, bet, kā zināms, tā ir dažāda ar saviem līkločiem. Šodienas mūsu pasaules attieksmi pret apmācībām mēs uzskatām par nehumānām, pat cietsirdīgām pret dzīvniekiem, pat nesaprotot apmācības jēgu. Citreiz mēs nesaprotam to, ko dara šie savādie cilvēki ar mūsu “mīluļiem”. Tas, protams, ir saprotami, ka suņu apmācības instruktors vai treneris ir speciāla jeb sevišķa profesija, kuras apgūšanā aiziet vairāki gadu desmiti. Pieredze gan rāda, ka par pieredzējušu instruktoru sevi uzskata katrs, kas “trīs reizes” ir apmeklējis apmācību laukumu vai arī ir ievēlēts par kādas biedrības vadītāju.
Suņa nemācīšana var kļūt par mocībām
Ir brīži, kad suņa īpašnieks nevar izvēlēties sev un sunim vajadzīgo apmācības kursu (programmu). Daži uzskata, ka apmācības vispār nav vajadzīgas, ka tā ir lieka laika šķērdēšana. Šī attieksme atsaucas uz pašiem suņu īpašniekiem, kas vēlāk mokās paši. Suni mēs ņemam mājās, lai būtu prieks, lai sajustu dabas elpu starp cilvēku un dabu. Suņa nemācīšana var kļūt par mocībām, izejot uz ielas pastaigā. Kad mēs iegādājamies mazu, mīļu kucēnu, esam pārliecināti, ka kucēns ir tieši tās šķirnes, kas ir norādīta kucēna cilts dokumentos. No konkrētās šķirnes automātiski gaidām, ka suns piepildīs mūsu cerības – piemēram, būs labs sargs, kā norādīts šķirnes raksturojumā. Bet, kucēnam augot, izrādās, ka nezin kāpēc tas īsti neveic savu funkciju (sargāšanu) un līdzības ar norādīto šķirni ir apšaubāmas. Mēs panikā sākam meklēt cilvēku, kas būtu spējīgs situāciju mainīt, un vēršamies pēc palīdzības pie viena vai otra suņkopības “speca”. Katrs no šiem tā saucamajiem “speciem” dod nāvējošu raksturojumu par iepriekšējo “specu”. Suņu īpašnieki faktiski nokļūst krustugunīs, vairs nespējot atšķirt melnu no balta. Šajā brīdī pie vārdiņa “apmācība (dresēšana)” parādās ne mazāk svarīgs un pazīstams vārds “ētika”.
Kā suņa īpašniekam nenonākt muļķīgā situācijā?
Suņa īpašnieks dodas uz tuvāko suņu mācību laukumu, nedomājot par to, ka suni nemāca ne vieta, ne laukums, ne skola, ne iegūtie tituli, bet māca konkrēti cilvēki. Ko tad vajag ierindas suņa īpašniekam? Elementārākās lietas – lai suns nebēg prom, lai pienāktu uz sauciena, lai nevilktu pavadā, lai neņemtu no zemes nekādus priekšmetus bez saimnieka ziņas, lai nemestos virsū katram pretimnācējam un neizrādītu mīlestību.
Mūsu valstī ir ļoti daudz “kaktu” instruktoru, kas dažādos veidos izklaidē ar skaistām runām, terminiem un dziesmām suņu īpašniekus, lai tikai piesaistītu un pieturētu pie sevis šos klientus. Kā tikt skaidrībā, lai suņu īpašnieks nenonāktu muļķīgā situācijā? Te būtu jānovērtē instruktora profesionālās īpašības un darba rezultāti. Nav noslēpums, ka pie mūsdienu ekonomiskā stāvokļa par instruktoriem ir kļuvušas nejaušas personas, kas negodprātīgi veic savu darbību. Ir brīži, kad instruktori atklāti karo viens pret otru. Klientu pievilināšanas metodes ir dažādas – mācību laukumu “piebāž” ar dažādu konfigurāciju šķēršļiem, spilgti nokrāsojot tos; daudz tiek solīts, bet praktiski darīts netiek nekas; instruktors savu neprofesionalitāti noveļ uz “nemākulīgo” suņa īpašnieku vai “dumjo” suni. Šis paņēmiens ir sevišķi izplatīts “vispārējās apmācības kursā”, kur tiek pielietota konsultatīvā apmācīšanas forma. Konsultatīvās apmācības forma suņu īpašniekiem patīk labāk, jo te nav jādara nekas un diplomu (sertifikātu) par kursu beigšanu saņems tāpat. Ir personas, kas teicami apmāca savus mīluļus, bet pilnīgi nemāk izskaidrot savas zināšanas tālāk citām personām. Instruktoram, apmācot suni, jāizskaidro formējošā saikne starp suni un cilvēku, kas nosaka apmācības rezultātu. Rezultātam ir jābūt vienam: saimnieks teicami jāklausa un uzticami jāsargā.
Apmācības metodes ir pietiekami rupjas, brīžiem pat cietsirdīgas
Mūsu valstī ir tādi suņkopības dienesti kā policija, robežsardze, muita, apsardze, kur suņi tiek gatavoti specifiskiem mērķiem. Mēs tiem pievēršam uzmanību, jo tie ārišķīgi izskatās ļoti skaisti un cēli. Tāpēc mēs izsakām vēlmi, lai šie speciālisti apmācītu privāto suņkopības sektoru, aizmirstot, ka viņi apmāca vajadzīgā virzienā (narkotikas, sprāgstvielas pēdas) tikai vienu savu suni. Viņu apmācības metodes, lai sasniegtu mērķi, ir pietiekami rupjas, brīžiem pat cietsirdīgas. Šāda shēma privātajam suņu sektoram neder, jo mājas suns ir pieradis pie noteikta cilvēka darbības stila un straujas pārmaiņas var suni novest pie psiholoģiskas traumas, kas ir neatgriezeniska. Ir gadījumi, kad pie šādas darbības mīlulis sakož savu saimnieku.
Veicot apmācību sardzes – aizsardzības dienestā, bet ne mācot uzbrukumam, mums sevišķi jāpievērš uzmanība suņa mācīšanas agresivitātei, tā, lai nebūtu ļaunuma rezultāts. Agresivitātē ir jāmāca, pielietojot bremzēšanas metodoloģiju, kas ir ļoti jūtīga sistēma agresijas mācīšanā. Ir instruktori, kas šo metodoloģiju nav apguvuši un agresiju savas peļņas nolūkos nebremzē, kas suņa īpašniekam var beigties bēdīgi.
“Kaktu” instruktori un instruktori neveselīgas konkurences dēļ (tikai lai nopelnītu) pielieto dažādas viltības, arī likumā neatļautus paņēmienus. Tiek piedāvāts, piemēram, sagatavot suņus par “killeriem”; visāda veida sagatavotība pat trīs dienu laikā; “revolucionāri pozitīvās” metodes pielietošana, kas viegli izmainīs jūsu dzīvi kopā ar suni, “neizmantojot kliegšanu, kukuļošanu, fizisku spēku vai sodu”. Harizmas bagātie instruktori (skolotāji) ar savu atraktivitāti un demonstrēšanu neveicina jūsu suņu mācīšanu, bet gan sava maka piepildīšanu.
Jaunajiem suņu īpašniekiem iesaku sākt mācīt savu suni tajos reālajos apstākļos, kur dzīvojat – laukos, pilsētā. Tiem, kas vēlas visu uzreiz, iesaku nodarboties ar kādu suņkopības sporta veidu – adžilitī, nacionālo suņu daudzcīņu, vispārējais apmācības kurss, IPO, “Schutzhund” un citiem sporta veidiem. Te ir jāiegulda ļoti daudz laika un spēka, kā arī līdzekļi.
Valstī nav vienotas suņu apmācības programmas
Valstī nav vienotas suņu apmācības programmas, pēc kuras varētu audzināt mūsu mīluļus. Katrs instruktors ir izveidojis savu mācību programmu. Šīs mācību programmas ir kaut kāds maisījums – IPO ar VAK vai SAD ar “schutzhund”, madjūringu kopā. Vājas zināšanas par suņu apmācībām parādās laicīgās preses materiālos. Minēšu piemērus: “Jāpiespiež to paklausīt, izmantojot spēka paņēmienu – suni noperot. Suns ir jāsatver aiz skausta, jāpurina, atraujot priekškājas no zemes, un spēcīgi jāzvetē ar siksnu (LKF prezidente V.Klučniece)”, “..pret suni var cīnīties ar lielu koka gabalu, nazi vai dzelzs stieni (I.Cerbule, kas masu medijos uzstājās kā zoopsiholoģe!?)” utt.
Paliek viens svarīgs jautājums, ja ne pats svarīgākais: daudzi suņu īpašnieki nevēlas, lai viņu klātbūtni priecētu audzināts (apmācīts) suns. Viņu slinkums atrauties no mīkstām mēbelēm un aiziet sasveicināties ar pieredzējušu (atkārtoju – ar pieredzējušu!) instruktoru ir zem viņa goda. Suns ir jāapmāca (jāaudzina), lai saimniekam nebūtu problēmu uz ielas, sabiedrībā, lai būtu iespēja palielīties par suņa sagatavotību, ka tas ir paša roku darbs, ka apnicis klausīties no citiem par kaķa uzdzīšanu kokā, brīžiem ar visu saimnieci. Dienesta sunim apmācība nepieciešama kā gaiss, lai to neturētu četrās sienās un tas vienmēr būtu kaujas gatavībā.
