Helovīns un spokošanās šovakar, bet rīt – visu svēto pieminēšanas diena katoļiem un mirušo piemiņas diena luterāņiem. Tās visas ir nelatviskas tradīcijas, taču globalizācijas un kultūru mijiedarbības rezultātā jau kļuvušas par realitāti Latvijā. Taisnības labad ir jāsaka, ka skaisti izskatās iedegta svecīte izgrebtā ķirbī. Arī ķirbju zupa ir garda. Latviešiem šis ir veļu laiks – no Miķeļiem (29.septembris) līdz Mārtiņiem (10.novembris). Garu mielošanai latviešiem ir skaisti sinonīmi – iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, paurīšu laiks. Mistisko pieskaņu šim periodam piešķir dabā raksturīgā migla. “Kad rudenī vilki gaudo, – sācies veļu laiks,” izsenis uzskatīja tepat kaimiņos, Lubānā. Bet Tirzā tālajā 1832.gadā pierakstīts šāds ticējums: “Rudens laikā lielas dzīres sataisa un mirušos sauc pie vārda, lai nāk, lai ēd un dzer, un, kad domā, ka viņi labi piepildījušies, tad ar slotām un kokiem atkal izdzen no mājas laukā.” Veļu laikā ļaudis senāk dziedāja, minēja mīklas, mielojās, gāja “čigānos” jeb ciemos. Šajā laikā ļaudis lauku darbos vairs daudz nerosījās. “Veļu laikā jāiet gulēt priekš pusnakts un nedrīkst atstāt uguni degot pāri pusnaktij, jo citādi piemeklēs visādas nelaimes,” senatnē zinājuši Lubānā. Bet Alsungā ticēja: “Veļu laikā pa nakti nedrīkst staigāt, jo veļi maldina.” Arī ar mājlopiem tiek saistītas noteiktas veļu laika tradīcijas. Piemēram, Vecgulbenē ir pierakstīts šāds sens ticējums: “Veļu laikā nevajagot ne govis, ne zirgus siet pie mieta, citādi nebarojoties.” Re, cik skaistas mums pašiem savas tradīcijas!
