Tad nu tas dullais un ilgi gaidītais priekšvēlēšanu laiks atkal ir sācies. Berzēju rokas. Smejos, vēderu turēdams, un gatavoju savu sarakstu.
Tad nu tas dullais un ilgi gaidītais priekšvēlēšanu laiks atkal ir sācies. Berzēju rokas. Smejos, vēderu turēdams, un gatavoju savu sarakstu. Vārdu sakot – atkal kļūstu politiski skaļš. Ei, vai jūs nezināt, kura partija vēl ir brīva, neprecēta, kurai varu piesist kanti? Vēlēšanu komisijā, ziniet, man parādīja durvis. Sak, nekādas ziņas līdz 30.janvārim nesniegšot ne man, ne Cekai (t.i., Centrālajai vēlēšanu komisijai), ne manai laulenei Toņai, ko sūtīju par izlūku. Sak, neiešot te kuram katram visu stāstīt, jo vēlēšanas – tas esot “nemirstīgo tusiņš”. Es, prasts vīrs, oficiāli nekur nestrādājošs, šitanī kontekstā neiederoties. He. Smiekli nāk. Velli tādi, bet vēlēšanās tak uz manu balsi cer. Centīsies manu dvēselīti pārpirkt te viena, te otra partija.
Eh. Pats nekur nesastāvu kopš vecajiem labajiem laikiem (eh, valdīja vienlīdzība, stāvot kopīgā garumgarā desu rindā), kad bija viena vienīga partija, kurā biju iemaldījies kā avs vilku barā. Godīgi sakot, tagadiņ uzspļaunu visām partijām. Bet… karjera ta jātaisa, jo neko īsti dzīvē strādāt neprotu. Ne amata, ne profesijas man nav. Tāpēc izeja ir tikai viena. Piedodiet, mīļie, bet, ziniet, varbūt esmu apsēsts, varbūt slims, bet es ticu un zinu – būšu krēslā. Goda vārds. Tauta balsos par mani, jo es pats nāku no tautas. No pašas apakšas.
Atklāšos jums. Esmu jau izskraidījies pa visiem sarakstiem, piedāvājies, lai mani ņem un taisa par deputāta kandidātu. Tautas partijā man atbildēja: “Mēs mīlam šo tautu, bet tas nenozīmē, ka ar kuru katru bučojamies. Neesam nekādi perversie.” “Latvijas ceļā” man parādīja ceļu uz gaišāku nākotni, uz kuru mani vedīšot vecākie un ideoloģiski jau rūdītie biedri. Demokrātiskajā partijā pateica, ka ņemtu mani, bet saraksts jau gatavs. Velli tādi, diplomāti. Solīja aiztāvēt manas intereses, lai tik balsojot par viņiem. Nu jā, tām kungu partijām esmu par prastu. Tad devos pie savējiem – uz Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Tur pateica, ka es nekāds strādnieks neesot, jo strādāt nemaz negribot. Zemnieki man tāpat pretī atcirta. Johaidī! Maucu pie Kristīgajiem demokrātiem. Sak, esiet cilvēki, kristieši, kā sacīt jāsaka, ņemiet mani savā pulciņā. Neko nesolīja, bet teica, ka priekšvēlēšanu sapulcē aizlūgšot par mani. Iešu uz Rubika partiju. A varbūt iet tomēr labāk uz Nākotnes vai Atdzimšanas partiju. Ziniet, dikti gribas atdzimt. Kā saka, ne jau slinkojot un pūstot…
