Sapnī pie manis ieradās Svērējs un, neko neprasot, sāka manu dzīves nastu dalīt trīs vienādās daļās.
Sapnī pie manis ieradās Svērējs un, neko neprasot, sāka manu dzīves nastu dalīt trīs vienādās daļās. No atsietā saiņa uz grīdas izbira viss, ko no sevis esmu devusi un ko no citiem gaidījusi un saņēmusi. Apmulsusi jautāju:
– Kāpēc?
– Pagātnei, tagadnei, nākotnei, – viņš prātīgi atbildēja. – Lai būtu taisnīgi. Daudz ko tu jau esi pārtērējusi, šo to, gluži pretēji, ietaupījusi. Un, protams,- kaut ko no tā visa paņemšu sev. Par dalīšanu.
Ar izbailēm raudzījos, kā viņš plucināja manas Rūpes, Laipnību, Sapratni, Izpalīdzību, Nesavtību un pa šķipsnai krāva svaru kausos – no malas skatoties, ne pavisam līdzīgi… Cik kārtīgām rokām viņš tiecās pēc Sirds Siltuma un Maiguma un, pa saujiņai savā azotē bāzdams, nespēja vien sadalīt! Pa šķipsniņai noknieba no Cerības, iekāroja Gudrību, Pacietību un Prieku. Tad mēmi noskatījos, cik negribīgi viņš pieskārās Skumjām, Nemieram un Ilgām un pat nepievērsa uzmanību Sāpēm… Kā vairīdamies. Kā nesaprazdams, ko ar tām visām darīt.
– Kur tās liksi?
– Tā būs tava nesamā – ceturtā daļa, – viņš nevaļīgi izlēma un tai pašā brīdī alkaini tiecās pēc paša vērtīgākā – manas Mīlestības…
Es pamodos. Pirms viņa vai varbūt vēl kāda cita negaidīta atnācēja rokas bija izlēmušas manas Mīlestības likteni.
