Gulbenes 2.vidusskolas latviešu valodas skolotāja Vita Medniece, kurai ir augstākā pedagoģiskā izglītība, šajā vasarā divus mēnešus strādāja Anglijā, lai nopelnītu naudu, veicot melnstrādnieces darbu.
– “Maijā darbu zaudēja mans vīrs un trīs mēnešus nodzīvoja mājās. Tā kā es zināju, ka man noteikti būs problēmas ar naudu, mēs jau plānojām, ka vasarā noteikti būs jābrauc pastrādāt ārzemēs. Mana meita mācas Paula Stradiņa Universitātē, kur nav budžeta grupas un studijas ir tikai par maksu, tāpēc bija vajadzīga nauda studijām. Saistībā ar krīzes situāciju valstī arī atvaļinājuma nauda skolotājiem tad vēl netika izmaksāta, tāpēc internetā mēs sameklējām, kā mums šķita, diezgan drošu firmu, lai varētu braukt strādāt uz ārzemēm, jo pašiem ne draugu, ne paziņu, kas varētu palīdzēt, ārzemēs mums nebija. Vīrs jau maijā aizbrauca uz Angliju, lai strādātu pie sīpoliem. Šobrīd viņš strādā lielveikalā. Es aizbraucu jūnijā un strādāju Anglijas pilsētā Lesterē,” saka Vita.
– Kādi bija jūsu darba pienākumi?
– Grupā bijām 13 drosmīgas sievietes no Latvijas, kuras radām darbu angļu kompānijā, kas nodarbojas ar māju izīrēšanu studentiem, kā arī šo māju uzturēšanu un kopšanu. Mūsu pienākumos ietilpa šo kopmītņu māju telpu uzkopšana. Firmā Rīgā mēs saņēmām nelielu lapiņu, kur bija informācija par to, kas mums jādara, cik pelnīsim stundā, cik stundas dienā un nedēļā jānostrādā, tāpēc zinājām, uz ko mēs parakstāmies. Bija noteikta summa nedēļā, cik jāmaksā par dzīvokli, kur mēs dzīvosim, darba samaksa 5,73 angļu mārciņas stundā. Bija noteikts, ka vidēji dienā jāstrādā 7,5 stundas. Uz papīra it kā viss izskatījās ļoti skaisti. Darba aprakstā nekur nebija rakstīts, cik tālu no vietas, kur dzīvojam, atrodas apkopjamās mājas, kas konkrēti būs jādara. Bija tikai norādīts, ka darba vieta neatradīsies tālāk, kā 15 minūšu gājienā, bet mums līdz tālākajam objektam vajadzēja ar visiem ratiem stumties apmēram pusotru stundu. Kad nonācām vienā no šīm mājām, tajā bija diezgan palieli rati – pilni ar visu vajadzīgo ķīmiju telpu uzkopšanai un putekļu sūcēju. Ar šiem ratiem mēs staigājām pa visu pilsētu, kas ir diezgan liela. Pa līdzenu vietu, divatā velkot šos ratus, nekas briesmīgs nešķita, bet pēc tam, kad pusstundu karstā vasaras saulē nācās vilkt šos ratus kalnā, mēs bijām pusdzīvas. Arī tās 7,5 stundas, kas bija jānostrādā dienā, bija tikai uz papīra. Mums nācās strādāt daudz ilgāk.
– Vai tas nozīme, ka pelnījāt dubultā?
– Pirmajās divās nedēļās mūs kārtīgi nenodrošināja ar darbu. Divas trīs dienas strādājām, tad atkal nebija nekā, tāpēc sākās cīņa par darbu, kura dosies strādāt. Manuprāt, latviešu sliktākās rakstura īpašības izpaužas tad, kad viņi nonāk ārzemēs. Vēlme labi nopelnīt atņem tīri cilvēcīgas īpašības. Konkurence darba tirgū ir tik milzīga, ka sākās dažādas intrigas, mēģinājumi atņemt darbu un tamlīdzīgi. Vēlāk palikām tikai divas – ar vēl vienu meiteni no Rīgas, tāpēc darba slodze bija ārkārtīgi liela. Strādājām 12 un pat 16 stundas dienā. Apstākļi bija ļoti, ļoti smagi. Garākais periods laikam bija desmit dienas bez nevienas brīvdienas. Manai kolēģei sākās depresija no fiziskā pārguruma un veselības problēmām. Darba aprakstā nekur nebija rakstīts, ka mums neapmaksās virsstundas, jo Anglijā ir ļoti stingra darba likumdošana, kas nosaka, ka cilvēks nedrīkst strādāt vairāk nekā 40 stundas nedēļā, bet par virsstundām maksā dubultā. Diemžēl mūsu darba līgums nebija tik veiksmīgi sastādīts. Mūs par minimālo algu varēja ekspluatēt kā vergus arī 70 stundas nedēļā. Mūsu sākotnējā cerīgā apņemšanās, ka ļoti labi strādāsim, izvērtās mums par sliktu. Izrādījās, ka mūs var nodarbināt arī brīvdienās. Vienīgais mūsu ieguvums bija, ka saņēmām darba atļauju, piemēram, ja es arī nākamajā vasarā braucu strādāt, tad man vairs nav jākārto virkne dokumentu.
– Algu jums izmaksāja regulāri?
– Pirmās divas darba algas saņēmām, kā pienācās, bet tad nonācām šoka situācijā. Bijām nostrādājušas vairāk nekā 100 stundas, bet par to kontā tika ieskaitītas tikai 150 mārciņas. Tas ir gandrīz viena mārciņa par stundu. Devāmies uz biroju noskaidrot, kāpēc tā, kur atbildēja, ka esot notikusi mistiska kļūda. Nākamo algu nesaņēmām vispār, jo viena no mūsu grupas meitenēm neesot nokārtojusi visus dokumentus. Tā arī nesapratām, kāda saistība mums visām pārējām ar to vienu. Mana pāriniece sataisīja milzīgu skandālu. Pēc tā vismaz mums abām izmaksāja avansu un septembrī tika pārskaitīta atlikusī nauda. Par firmu Rīgā, kas mūs iekārtoja darbā, es nevaru teikt neko sliktu, jo mēs taču zinājām, uz ko parakstāmies. Tomēr visiem noteikti iesaku, lai darba līgumu noteikti pārskata jurists. Ja cilvēkam nav pieredzes, tad, vienkārši apskatot šādu darba atļauju, mēs neko nevaram paredzēt. Labi, ka es runāju angliski, jo tas manu Anglijā pavadīto laiku ļoti atviegloja.
– Kā jūs ieteiktu meklēt darbu ārzemēs?
– Braucot atkārtoti uz Angliju, darbu ar firmas starpniecību noteikti nemeklēšu, bet pirmajā reizē tas ir jādara, lai dabūtu darba atļauju. Cilvēkam ir jābūt ļoti drosmīgam, lai, neko nezinot, brauktu darba meklējumos uz ārzemēm. Es nekad neriskētu strādāt nelegāli, jo tad var iesaistīties netīrā biznesā. Pat tik liela firma, kādā mēs strādājām, varēja atļauties mums nesamaksāt, tad, nelegāli strādājot, sazin kas var notikt. Tagad jau es zinu, kā iekārtoties dzīvoklī, kas maksā ievērojami lētāk. Caur drošām aģentūrām var sameklēt arī labu darbu. Pirmais nosacījums, lai aģentūra vispār ar tevi runātu, – ir jāzina angļu valoda, pretējā gadījumā iedos pašu sliktāko darbu. Ir arī ļoti labi, ja cilvēkam ir pašam savs transports. Liela nozīme ir komunikācijas prasmēm. Ja aģentūras darbiniekiem iepatiksies – darbu dabūsi, ja ne – par tevi tūlīt aizmirsīs.
– Vai uz Angliju dosieties strādāt arī nākamajā vasarā?
– Man noteikti būs atkal jābrauc. Es sākumā meklēju iespējas vasarā pastrādāt Latvijā, lai nopelnītu, jo maksāt firmai 150 latus plus ceļa izdevumus ir neizdevīgi. Būtībā ieguvums noteikti nebija tik liels, kā biju plānojusi. Pietika ar diviem mēnešiem, lai es sabojātu savu veselību. Atbraucot mājās, pirmais gājiens man bija pie ārsta, jo biju pamatīgi pārstaipījusies, divas nedēļas nācās ārstēties. Mums visām sāpēja un tirpa rokas, jo bija sastieptas dzīslas un muskuļi. No ķīmiskajiem tīrīšanas līdzekļiem sākās alerģiskas reakcijas uz rokām, bija arī elpošanas traucējumi un klepus. Darbs diemžēl nebija nekāda paradīze. Vietējie iedzīvotāji absolūti neviens nestrādā šādu darbu. Pirmām kārtām, viņiem būtu jāmaksā pieklājīga nauda par virsstundām, jo iztīrīt māju astoņās stundās nav iespējams. Atgriezties mājās man bija ārkārtīgi liels prieks, jo svešumā tu vienmēr jūties viens.
– Vai jūs ieteiktu doties darba meklējumos uz ārzemēm?
– Ja ģimenes cilvēki izvēlas to darīt, tad ir jābrauc visai ģimenei. Ir ļoti daudz bēdīgu stāstu par to, kā aizbrauc viens no vecākiem un ģimene izirst. Atrasties ārzemēs vienam – tas ir psiholoģiski ļoti smagi. Man tie bija tikai divi mēneši, bet arī tad psiholoģiski bija ļoti grūti. Ja tu smagi strādā bez brīvdienām, tad rodas sajūta, ka dzīvē nekā vairāk nav, kā tikai šis melna nēģera darbs. Esmu lasījusi arī to bērnu domrakstus, kuru vecāki ir Īrijā, un sajutusi, cik ļoti bērniem pietrūkst vecāku mīlestības, kā viņiem bijis bail naktīs gulēt bez mammas. Vecāki sākumā domā, ka bērniem ir labāk palikt Latvijā, tomēr nekas nav svarīgāks par to, lai ģimene būtu kopā. Bez tam bērni ātri apgūst valodu un arī ārzemēs iegūst labu izglītību.
– Vai jūs būtu gatava palikt un strādāt ārzemēs pavisam?
– Ja cilvēkam jāizvēlas starp to, vai palaist savu bērnu augstskolā vai arī ļaut viņam sēdēt mājās, tad cilvēki tomēr brauks strādāt uz ārzemēm. Ja man šobrīd nebūtu maziņš dēls, kurš mācās tikai 2.klasē, es arī apsvērtu domu par palikšanu ārzemēs. Šobrīd saprotu, ka ar viņu ārzemēs būtu grūti apvienot darbu un palīdzēt mācīties. Ja izlemšu aizbraukt, tad noteikti uz palikšanu, lai veidotu karjeru ārzemēs. Apzinos, ka savā profesijā es darbu nevarētu atrast. Tas būtu fizisks darbs, jo Anglijā ir sauklis: “Angļiem angļu darbu!” Darbam, kas viņiem pašiem nepatīk, piesaista viesstrādniekus. No brīva prāta neviens cilvēks nepamet savu dzimteni un nedodas svešumā. Ja cilvēks tomēr izšķiras par šādu rīcību, tad viņam ir jāpārdomā, vai viņš vairāk iegūs vai zaudēs, vai nauda būs tik liela, lai attaisnotu šo soli, vai reizēm arī veselība nav dārgāka par visu…
