Jau vairākus gadus 8.marts kā Sieviešu diena Latvijā vairs netiek atzīta par oficiālu svētku dienu, bet laikā, kad šī diena vēl skaitījās oficiāla svētku diena, es biju pārāk maza, lai atrastos starp svētku svinētājiem.
Jau vairākus gadus 8.marts kā Sieviešu diena Latvijā vairs netiek atzīta par oficiālu svētku dienu, bet laikā, kad šī diena vēl skaitījās oficiāla svētku diena, es biju pārāk maza, lai atrastos starp svētku svinētājiem. Šā iemesla dēļ es 8.martu uztveru vairāk kā tādu padomju laika suvenīru, ar kuru man nesaistās īpašas atmiņas un kurš man maz ko nozīmē. Tomēr katru gadu šiem svētkiem tiek pievērsta zināma deva uzmanības, kas pat tādiem cilvēkiem kā man neļauj aizmirst par 8.martu kā Sieviešu dienu.
Pieļauju domu, ka daudzi manas paaudzes cilvēki nemaz nezina, ka pie visa vainīga ir Klāra (sociāliste Klāra Cetkina), kas vienā no sieviešu – sociālistu konferencēm pagājušā gadsimta sākumā ieteica ik gadu 8.martu svinēt kā “Starptautisko sieviešu solidaritātes dienu cīņā par ekonomisko, sociālo un tiesisko vienlīdzību”. Protams, datums netika izvēlēts nejauši, bet, balstoties uz tajā laikā neseniem pagātnes notikumiem, kuru cēlonis – sieviešu tiesību aizsardzība – ir savā ziņā aktuāls joprojām.
Laika gaitā cīņa par sieviešu tiesību aizsardzību ir ieguvusi citu nokrāsu, jo arvien lielāks akcents tiek likts nevis uz konkrēta dzimuma tiesībām, bet abu dzimumu līdztiesību, kas ne vienmēr nostāda sievietes neaizsargāto pusē. Tas liek aizdomāties, vai maz ir korekti svinēt dienu, kurā uzsvars tiek likts uz atsevišķu dzimumu, jo pat tad, ja iemesls ir vienkāršs prieks par savu piederību konkrētam dzimumam, vai tiešām nav nekā labāka, par ko jūsmot, nekā apziņa, ka esi piedzimis par vīrieti vai sievieti?
Lai gan, godīgi sakot, cilvēku tieksme pēc svētku svinēšanas manās acīs vispār ir tāda jocīga padarīšana. Arvien vairāk sāku apbrīnot cilvēkus, kuri spēj svinēt svētkus pēc kalendārā laika un radīt svētku noskaņu pareizajos datumos un pareizo iemeslu dēļ. Diemžēl es vairāk piederu pie cilvēkiem, kuri rada svētkus pat tad, ja nav iemesla, bet ir noskaņojums.
Varbūt tieši tāpēc 8.marts man kārtējo gadu būs parasta darbdiena, kas uz citu dienu fona ne ar ko neizcelsies. Protams, es priecāšos par sievietēm, kas tieši rīt sajutīsies kā sievietes, par vīriešiem, kas tieši rīt atskārtīs, ka viņiem līdzās ir burvīgas sievietes, taču, iespējams, man šīs sajūtas radīsies 23.aprīlī, kurā es priecāšos saņemt nevis sarkanas tulpes, bet dzeltenas gerberas.
Lai nu kā – svētkus svinēt vienmēr ir patīkami, un vēl patīkamāk ir tad, ja tie padara krāsaināku nevis nedēļas nogali, bet nedēļas vidu, tāpēc varbūt ir vērts ļauties patīkamām noskaņām pat tad, ja svētku iemeslu īsti neizproti un no sajūtas, ka šie svētki nepieder tavai paaudzei, vaļā tikt grūti.
