Jaunzēlandes maoriem ir dziesma: “Nu ir pienācis laiks, kad mums jāsaka ardievas, drīz mēs dosimies tālu pāri jūrai, kamēr jūs esat prom, lūdzu, atcerieties mūs… Svētki ir beigušies.”.
Jaunzēlandes maoriem ir dziesma: “Nu ir pienācis laiks, kad mums jāsaka ardievas, drīz mēs dosimies tālu pāri jūrai, kamēr jūs esat prom, lūdzu, atcerieties mūs… Svētki ir beigušies.”
Nedomāju, ka Sidnejas olimpisko spēļu viesi un dalībnieki šīs spēles jebkad aizmirsīs. Latvijas medaļu bilance jau nav slikta – zelts, sudrabs un bronza.
“Stadions – monstrs”
Olimpiskās sacensības nenotika tikai Hombušas Olimpiskajā parkā vien, bet arī lielajās sarīkojumu zālēs Darlingharboraā (Sidnejas centrā) un priekšpilsētās. Futbolu spēlēja ne vien Sidnejā, bet arī Melburnā, Kanberā un Brisbanē. Taču visvairāk sacensības dažādās disciplīnās norisinājās Olimpiskajā Parkā. Nav vārdam vietas, tas ir milzīgs. Esmu bijis lielos stadionos, bet kaut ko tādu es vēl nebiju redzējis. Betona milzis! Monstrs! Man bija vieta sestajā, septītajā stāvā, varbūt vēl augstāk. Likās, ka kāpšana nekad nebeigsies, un kad tu, cilvēks, esi beidzot iznācis no trepju telpas saules gaismā, tevi gaida jauns pārsteigums – vēl vienas stāvas trepes.
Manā stadiona galā dega lielā lāpa, kas nepārtraukti čurkstēja, it kā kāds uz tās ceptu desas.
Ak, šī dažādā publika!
Un publika! Tā var būt kā kaķēns, tā var būt kā zvērs – atzinīga, atbalstoša, atriebīga, brīnišķīga un riebīga. Tā ir arī ļoti vokāla, emocionāla un demonstratīva. Ja tai kļūst garlaicīgi, tad apkārt stadionam tiek sūtīts “meksikāņu vilnis”.
Austrālieši vienmēr atbalsta tā saukto “apakšsuni” (“under-dog”) – tādu, kam nav lielas izredzes uzvarēt. Tādi šoreiz bija kamerūnieši, favorīti bija spāņi. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka apmēram 80 000 skatītāju ir kamerūniešu pusē. Tur vainīgi bija arī daži spāņi ar savu nesportisko rīcību. Katrs kamerūniešu uzbrukums, panākums tika apsveikts ar skaļu rēkoņu, kāju rībināšanu, ritmisku plaukstu sišanu. Viņu pretinieku izdarības sveica skaļa rūkoņa (“būūū” saucieni, kas nozīmē nepatiku, protestu).
Bez šaubām, stadionā bija arī spāņu piekritēji, bet tos nedzirdēja, izņemot vienu. Vienīgais spāņu balsts mūsu sektorā bija mazs piecus gadus vecs puika, kas, likās, saviem vecākiem par nepatiku nepārtraukti bļāva:” Uz priekšu, Spānija!”
Kad kamerūnieši uzvarēja un pirmo reiz vēsturē ieguva zelta medaļu, publika “went bananas” (šis termins nav burtiski tulkojams, nozīmē- sākt trakot). Iedomājieties ainu, ka
70 000 vai 80 000 cilvēku impulsīvi pielec kājās ar paceltām dūrēm un pilnā rīklē kliedz.
Publika bija arī “bananas” basketbola pusfinālā. Spēlēja amerikāņi ar lietuviešiem. Es noskatījos videoierakstu televīzijā un tikai tāpēc, ka komentētājs apgalvoja, ka būs laba spēle. Es parasti komentētājus daudz neklausos, jo viņi gandrīz visi ir muldoņas.
Turklāt es nevaru ciest slaveno “sapņu komandu”. Tur iekšā ir par daudz murgu. Es nevaru ciest amerikāņu basketbolistu plātību, pašapmierinātību un manieru trūkumu. Kas tas bija par prieku skatīties uz spēlētāju un trenera sejām, kad viņi bija tikai vienu grozu no zaudējuma. Tikai par diviem punktiem, un to izdarīja mazā Lietuva! Ja leiši nebūtu aizmetuši garām abus sodus, mums būtu jauns olimpiskais čempions. Lai slava lietuviešiem! Neviena cita komanda nav spējusi šiem pūšļiem sagādāt tādas galvassāpes.
Zelts, zelts, zelts!!!
Mēs atzīmējām arī Igora Vihrova zelta medaļu. Sidnejiešu bija ap 80, viņu vidū arī kādreizējais Austrālijas latvietis
