Bērni: atsver visas izciestās sāpes. Mātes diena – mirklis, kad bērnam ļauts apzināties, ka viņa pirmais kliedziens pasaulē atskanējis, jo ir cilvēks, kam viņš bija nozīmīgs jau ieņemšanas brīdī.
Bērni: atsver visas izciestās sāpes
Mātes diena – mirklis, kad bērnam ļauts apzināties, ka viņa pirmais kliedziens pasaulē atskanējis, jo ir cilvēks, kam viņš bija nozīmīgs jau ieņemšanas brīdī. Mātes diena – svētki sievietei, kuras klēpis izauklējis jaunu dzīvību.
Gulbeniete Anita Vaska stāsta, ka savos bērnos – Anetē (12), Mārtiņā (11) un Elīnā (8) – vēlas redzēt to, kas pašai bērnībā nav izdevies. “Es kādreiz bērnībā vēlējos spēlēt klavieres, tādēļ tagad esmu bezgala priecīga, ka visi trīs bērni ir muzikāli, meitenes apmeklē mūzikas skolu, dejo, puika mācās mākslas skolā. Kad bija meita un dēls, domāju – nu man ir pārītis. Bet, kad sākām gaidīt Elīnu, sapratu, ka trīs bērni ģimenē ir ideāli. Vairāk nekas labāks nevar būt,” atzīst Anita. Viņa norāda, ka bērni vienā ģimenē mēdz būt dažādi raksturā. “Tomēr pret visiem esmu vienlīdz mīļa un stingra,” saka Anita. Viņa uzskata, ka mātei nav nekā skaistāka, ja ģimenē starp māti un bērniem valda mīlestība. “Ja to izjūt, tad sieviete saprot, kāpēc ir vērts tik daudz izciest un izdzīvot, lai būtu māte,” spriež Anita.
Gulbeniete Jana Kordule atzīst, ka prieka un rūpju, auklējot gadu un trīs mēnešus veco Lauri, bijis gana. “Kā māte sajutos jau tajā brīdī, kad kļuva skaidrs, ka gaidāms bērniņš. Ar prieku izjutu katru viņa kustību. Brīdis, kad Lauris nāca pasaulē, man bija nozīmīgs un svēts, jo rokās samīļoju brīnumu, ko var radīt vīrietis un sieviete,” saka J. Kordule.
Jana atzīst, ka mātes pacietības mērs bieži vien ir apbrīnojams. “Arī mazam bērnam netrūkst niķu, kaprīžu. Ir negulētas naktis, satraukumi par viņa veselību. To visu spēj māte, ja pret bērnu jūt mīlestību. Un īsta māte, manuprāt, slikto ātri vien aizmirst, bet sirdī patur tikai labo,” domā J. Kordule.
Arī lizumiete Anda Vilna, kas bieži auklē savu vienīgo mazmazmeitiņu – divgadīgo Tīnu – atzīst, ka bērnam niķi nāk un iet. “Kur bērns bez raudāšanas un untumiem? Sava taisnība un domas kaut kā jāparāda. Un mātei tās jāsaprot. Jāatbalsta, ja tas nepieciešamas vai jānorāj, ja bērns sāk iet nelāgu ceļu. Māte ir tā, kas bērnu ievada dzīvē. Parāda, kas labs un slikts. Cieš, ja bērnam sāp. Smejas līdzi mazā smiekliem. Ar mātes mācību bērns ieiet lielajā pasaulē,” uzskata Anda.
Ne jau velti saka šos vārdus, ks mātei bērns ir arī tad, ja tam ir jau 50 gadi. “Pašai man ir trīs bērni. Nu četri mazbērni un jau viena mazmazmeitiņa. Sirds sāp par visiem. Katram savas problēmas. Un mātes sirds visiem grib palīdzēt – vai tas liels, vai mazs,” saka Anda Vilna.
Jana atzīst, ka ir prieks par katru bērna soli. “Viņš visu sāk no nulles. Runāt, staigāt, rāpot. Izzina pasauli. Mātei nevar būt lielāka prieka, ja bērns aug un attīstās. Protams, jo lielāks aug bērns, jo vairāk rūpju, tādēļ skaistākais, ko bērns var dāvāt Mātes dienā, ir tīra un neviltota mīlestība,” saka Jana.
Vaira Vilde stāsta, ka, audzinot savu pirmdzimto Elīnu (13), grūtības radījis tas, ka trūcis pieredzes. “Klausījos citu ieteikumos, lasīju gudras, biezas grāmatas. Tagad esmu sapratusi, ka vislabākais padomdevējs ir sirds. Tā pasaka visu, kas bērnam ir nepieciešams,” spriež V. Vilde.
Vaira atzīst, ka, audzinot savas četras atvases – Elīnu, Alisi, Karīnu un Klintu – izbaudīts viss. “Nebija īpaši, kur bērnus atstāt. Paši tikām ar visu galā. Bija laiks, kad sēdēju mājās ar meitiņām. Bija brīdis, kad pa minūtei biju saplānojusi dienu, lai izvadātu dažādos pulciņos, mājās samīļotu un aprūpētu.
Tagad ir laiks, kad līdz vēlam vakaram esmu darbā. Tādēļ mēs esam vecāki, lai atbildētu par bērniem, dotu to labāko. Kādreiz iecerēju, ka mani bērni īstenos pašas nepiepildītos sapņus. Tagad to esmu atmetusi. Bērns pats veidos dzīvi, vecāki rada tikai apstākļus,” secina Vaira.
Lizumiete Anda atzīst – sieviete ir radīta, lai būtu māte. “Viņas sūtība ir veidot ģimeni. Un kas tad ir ģimene bez bērniem? Tā ir tikai tāda divu cilvēku kopābūšana, jo dzīvības un turpinājuma nav,” spriež Anda.
“Ir brīži, kad jūtos briesmīgi nogurusi. Tad nav nekā skaistāka, ja pienāk klāt bērns, apķer, uzmundrina vai atdod pēdējo konfekti, ko pats sev ilgi glabājis. Tas ir apliecinājums, ka mīlestība nekur nezūd. Tā dzīvo bērnos,” saka Vaira.
