Ceturtdien noskatījos, ka ļoti daudzi cilvēki ļāvās iespējai svinēt skaistos svētkus – Valentīndienu. Interesanti, ka paplašinās arī šo svētku svinētāju vecuma amplitūda.
Ceturtdien noskatījos, ka ļoti daudzi cilvēki ļāvās iespējai svinēt skaistos svētkus – Valentīndienu. Interesanti, ka paplašinās arī šo svētku svinētāju vecuma amplitūda.
Jauni cilvēki šos svētkus svin labprāt – sūtot mīļus apsveikuma vārdus un dāvājot dāvaniņas, tiek apliecināta mīlestība un simpātijas, taču šajā dienā veikalā noskatījos, ka arī cienījama vecuma cilvēki iegādājas nelielus Valentīndienas suvenīrus un cenšas tuviem cilvēkiem sagādāt pārsteigumus. Tā, piemēram, kāda vecmāmiņa pārdevējai teica, ka viņai noteikti ir jānopērk kāds Valentīndienas nieciņš saviem mīļajiem bērniem un mazbērniem, jo viņai viņi ir paši labākie un paši mīļākie cilvēki pasaulē. Un tad vecmāmiņa sāka stāstīt, cik daudz laba bērni viņai ir darījuši un kā rūpējas par viņu, tieši tādēļ arī vēloties viņus iepriecināt. Tas taču ir tik skaisti, jo Valentīndiena ir mīlestības svētki un tos var svinēt ikviens!
Arī es biju ļoti priecīga, kad šajā dienā atskanēja telefona zvans un mana mamma man sūtīja sveicienus mīlestības svētkos. Domāju, arī viņu vārdi “Es tevi mīlu, mammīt!” ļoti aizkustināja.
Lai arī saka, ka mīlestības nekad nevar būt par daudz, man šķiet, ka, diendienā vietā un nevietā sakot šos vārdus, zustu to patiesā jēga – mēs būtu tik ļoti pieraduši pie tiem, ka tie vairs nesagādātu prieku. Un varbūt tieši tādēļ ir nepieciešama mīlestības diena, kad ir ļauts savu mīlestību, savas jūtas paust daudz vairāk un atklātāk.
