Rītdien jaungulbenietis Aivars Dzenis saņems pirmās šķiras Viestura ordeni. Viestura ordeni atjaunotajā Latvijā piešķirs pirmo reizi, pēdējo reizi tas pasniegts 1938.gadā.
Rītdien jaungulbenietis Aivars Dzenis saņems pirmās šķiras Viestura ordeni. Viestura ordeni atjaunotajā Latvijā piešķirs pirmo reizi, pēdējo reizi tas pasniegts 1938.gadā. Ar to apbalvo par sevišķiem militāriem nopelniem, pirmās šķiras ordeni saņems vēl citas augstas militārās amatpersonas.
Tieši tādēļ svētku priekšvakarā laikraksts “Dzirkstele” devās pie Aivara uz Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centru, kur viņš pilda štāba virsseržanta pienākumus.
A.Dzenis atzīst, ka ne jau ordeņa vai pateicību dēļ viņš dienē armijā.
“Ja kāds mani ir izvirzījis saņemt šo ordeni, jūtos gandarīts, ka mans darbs ir novērtēts. Izvērtēšanas komisija ir ņēmusi vērā ne tikai pēdējā laikā veikto un izdarīto, bet gan kopumā manu ieguldīto darbu un attieksmi. Valstī, kur dzīvoju, kur esmu pilsonis, vēlos aizstāvēt tās intereses. Es negribu teikt skaļus un skaistus vārdus, bet man šķiet, ka tas, ka esmu šeit, pierāda, ka jūtos atbildīgs par valsts drošību. Tā ir mana dzīve,” saka A.Dzenis.
Valsts svētkos Aivars piedalīsies militārajā parādē Rīgā. Kad mēs ciemojāmies Ādažos, viņš veica karavīru atlasi un gatavojās parādei.
Dienestā viņa galvenais uzdevums ir sagatavot un apmācīt citus karavīrus. Aivars sāks strādā arī ar karavīriem, kas februārī dosies misijā uz Irāku. Aivars pats no misijas Irākā atgriezās novembra sākumā.
Par vairāk nekā trīs mēnešu tur pavadīto laiku Aivaram Dzenim ir savas domas un atmiņas.
To, cik dzīvība ir svēta un neaizsargāta, viņš apzinājies tikai mājās, kur iestājies novembra drēgnums un pelēkums. Karstā Irāka ar karstajiem notikumiem ir aiz muguras, ir tikai atmiņas par tur pavadīto laiku. Aivars vēlējās runāt tikai par labo.
– Kādi bija tavi pienākumi Irākā?
– Katrā kājnieku vadā ir viens vada komandieris un vada seržants. Kopā abi atbildējām par 26 cilvēkiem. Es vairāk darbojos saimnieciskā jomā, lai karavīri varētu pildīt savus uzdevumus. Mēs pildījām miera nodrošināšanas misiju. Latvijas kontingents ietilpa Polijas bruņoto spēku valsts divīzijā. Katrai apakšvienībai bija sadalīta atbildības teritorija. Veicām patrulēšanu, tiltu apsardzi, aizsardzību uz galvenā apgādes ceļa. Nokļuvām arī militārā apšaudē uz tilta. Kaujinieki bija neprecīzi, mums paveicās… Ja padomā, daudzos citos brīžos varēja visādi beigties. Kritisku brīžu bija pietiekami daudz. Uzgājām plānotus un neplānotus slēpņus. Tiklīdz šķērso Irākas robežu, visi kļūst apdraudēti. Jebkurš jebkurā vietā var krist par upuri. Viss atkarīgs no veiksmes. Labi, ja roku rokā iet veiksme un profesionalitāte.
Mūsu uzdevums bija arī informācijas ievākšana par situāciju patrulēšanas rajonā. Braucām pie garīgajiem līderiem, uz policijas iecirkņiem. Ievācām informāciju un mēģinājām to apkopot, lai spriestu par to, kas reāli teritorijā notiek. Protams, ka viņi melo, ne jau katram mēs ticējām, tomēr sadarbībai ir jābūt. Interesējāmies par cilvēkiem, kas atbildīgi par dažādiem uzbrukumiem, izlūkojām vietas, kur viņi dzīvo, veicām operācijas. Tomēr jāņem vērā – ja operācijas notiek sadarbībā ar vietējo policiju un Irākas nacionālo gvardi, tad par to zina daudzi. Operācijas izdošanās tad ir apdraudēta.
– Kādi bija sadzīves apstākļi?
– Karsts. Neticēsiet, bet saulē termometra stabiņš tiešām rādīja 76 grādus pēc Celsija. Jūlija vidus un augusts, kad saule ir zenītā, ir ļoti karsts. Gaiss gluži kā tas, kas nāk no fēna, kad žāvē matus. Es negribu teikt, ka to bija pārāk grūti izturēt. Naktī gaisa temperatūra samazinājās krietni, svārstība ir apmēram 20 līdz 25 grādi. Nemanīju skorpionus, čūskas un citus indīgus radījumus (smejas). Retais karavīrs redzēja skorpionu, zirnekli vai ķirzakas.
– Izjuti musulmaņu īsto dabu?
– Lai kāds būtu musulmanis, ieraugot karavīru ar šauteni rokā, viņa agresivitāte noplok. Es no irākiešiem nejutu pretreakciju. Tauta dzīvo trūcīgi. Mūsu atbildības rajonā bija skola, iet pa ielām bērni, grāmatas rokās. Tur ir lielas ģimenes ar 10 līdz 15 bērniem. Katrā gadījumā visi 15 noteikti uz skolu neiet. Dzirdamas lūgšanas. Kad mošejās mikrofonā atskan balss, ticīgie, arī tie, kas brauc tālsatiksmes automašīnās, tūlīt apstājas, izkāpj no mašīnas un, zemē noklājuši paklājiņu, pagriežas uz dienvidu pusi un lūdzas. Jaunieši nav tik fanātiski reliģiski. Man šķita, ka tur sievietes ir trešajā vietā – pat aiz suņa un ēzeļa. Ne visām ir parandžas, tomēr apģērbs ir tumšs, reti kura atļaujas uzvilkt kaut ko košāku. Lakati ir gandrīz visām, izņemot mazas meitenes. Mēs nebijām pirmā misija, vietējie karavīrus jau ir iepazinuši. Vietējie zina, ka mums nav sliktu nolūku. Lai arī mazdrusciņ, bet mēs viņiem palīdzam. Kaut 50 bērniem, bet viņiem tie bija svētki, kad mēs izdalījām sauso pārtiku vai ūdens pudeles. Savā valodā viņi ar mums runāja, mēs tikai mājām ar galvu, norādot, ka esam sapratuši. Es ticu, ka viņi teica paldies.
– Kāpēc daļa irākiešu kļūst par teroristiem?
– Visi zina “Al Qaueda” nodomus, bet kāpēc tajā iesaistās vienkāršs cilvēks? Viņi ir gatavi iet nāvē un nonāvēt citus pat par nieka sešiem dolāriem. Es to tautu neesmu sapratis, tā ir cita mentalitāte. Nepilnu četru mēnešu laikā neesmu varējis viņus izprast. Labi, ka es sapratu, kādi ir mani pienākumi. Mans lielākais prieks, ka es un mani karavīri veiksmīgi atgriezās mājās. Nezinu, vai irākiešu kaujinieki to visu dara ticības un Allāha vārdā, pieļauju, ka ir arī citi mērķi.
– Bija mirkļi, kad sirds nodrebēja?
– Bija, bet sirds nodrebēja ne ārkārtējā situācijā, bet gan, kad nākamajā rītā pamodos un ar vēsu prātu iedomājos, kas varēja notikt ar mani vai biedriem. Visi, kas dodas uz Irāku, zina, ka tā nav atpūta. Poļi, kas aizgāja bojā, nedomāja, ka tas viņus piemeklēs. Labāk nezināt situācijas, kādās var nokļūt. Katrs no latviešiem, kas devās uz Irāku, manuprāt, dabūja to, ko visvairāk vēlējās. Tā ir pieredze. 1000 latu mēnesī nav maza nauda, bet Irākā ne es, ne mani biedri nedomāja par peļņu. Tur domāja, vai mēs atgriezīsimies mājās vai ne.
Kad atgriezāmies, mani pārņēma prieks jau tad, kad šķērsojām Kuveitas robežu. Tur ģimenes mājas ir skaistas, greznas un bagātas. Aiz Irākas robežas sākas nesaprotamais. Arābs ir arābs, bet kādēļ vienviet viņš var dzīvot mierīgi, cīnīties par demokrātiju un attīstīties, bet otrā vietā domāt par to, kā kādu iznīcināt, uzspridzināt, nošaut? Tā ir politika, kas attīstījusies Huseina laikā. Nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai situācija Irākā mainītos.
Kamēr nebiju tur aizbraucis, domāju, kādēļ amerikāņiem ir vajadzīga kārtība Irākā? Vai tiešām tikai naftas dēļ? Tagad esmu pārliecināts, ka tas nav naftas dēļ. Nu nevar būt, ka viena valsts dzīvo labi, bet blakus esošā ir terorisma perēklis. Nevar būt tā, ka “dvīņu torņos” Amerikā ielido teroristu vadītas lidmašīnas, ka bojā iet vienkāršie cilvēki. Esmu vienkāršs mirstīgs karavīrs, bet man sāpēja sirds par tur redzēto. Palika žēl vienkāršo ļaužu, kas cīnās ar dzīvi Irākā.
Situācija kaut nedaudz, tomēr pamazām uzlabojas. Daļa vietējo iedzīvotāju ir sapratuši, ka viņu kaujinieki nav cīnītāji par Irākas brīvību un nākotni, bet gan to, ka viņi ir bandīti. Šis nav karš, kur vari redzēt pretinieku. Tur cilvēki iet bojā, neredzot pretinieku. Ir bumbas un dažādi spridzekļi, kas tiek mesti no slēpņiem.
– Visu laiku bija psiholoģiska spriedze?
– Es vairāk patrulēju mobilajos “čekpointos” (pārbaudēs) uz ceļiem, no automašīnām izņēmām ieročus, diezgan daudz, arī pietiekami daudz sprāgstvielu. Brīdī, kad atrodi kaut vienu sprāgstvielu, kļūst labāk, jo zini, ka tā noteikti bija kādam paredzēta. Tuksnesī, kurā izrakti kanāli (ūdens piegādei pilsētā), bija problēmas ar braukšanu. Jo vairāk ceļu līdz atbildības rajonam, jo labāk. Varbūt, ka mēs esam vairāk draudzējušies ar veiksmi un taktisko izpildījumu – pa vienu un to pašu ceļu nebraucām, atpakaļ atgriezāmies pa citu. Kāpēc? Es zinu, ka bija karavīri, kas mājās tā arī nekad neatgriezās, jo viņi nemainīja ceļu. Mēs darījām visu, lai gan mums, gan mūsu karavīriem būtu maksimālā drošība.
– Kādas jaunas atziņas guvi ?
– Ko domāt, kad garām skrien lodes? Šis laiks manī ir radījis pārdomas par to, kas mēs esam, kā jādzīvo, kā sevi pasargāt. Tās es nodevu tālāk tiem, kas aizbrauca uz Irāku mūs nomainīt. Ja brauktu otrreiz, zinātu daudz vairāk. Arī irākieši paliek gudrāki, pielāgojas koalīcijas spēkiem, tādēļ mums nepārtraukti jāmaina taktika. Ir patīkami, ka ar minimāliem līdzekļiem mēs varējām padarīt tik daudz.
