Svētku sajūtu uz paplātes neviens klāt nepienesīs. Tā vai nu ir, vai nu nav. Katram sava. Tādas pārdomas radās, nejauši ieklausoties kādā sarunā Rīgas autoostā, autobusu gaidot. Tas skanēja apmēram tā: “Uz Rīgu atbraucu valsts svētkus izbaudīt – papriecāties par Rīgas starojošajiem objektiem, būt klāt armijas parādē un lāpu gājienā, kopīgi dziedāt Latvijas himnu, izbaudīt svētku salūtu Daugavas krastmalā, bet… (atskanēja dziļa nopūta!) svētku sajūtas tā arī nebija. Bija tikai ļaužu burzma, kņada un steiga. Tikai tad, kad ieraudzīju, ka vecs vīrs, sākoties himnai, noņēma cepuri, sapratu: jā (!), tas bija cieņas apliecinājums savai valstij, tās himnai. Lūk, – svētku sajūta!” Izrādās, ka nejauši sastaptajai ceļabiedrei svētku sajūtai vajadzēja pavisam maz. Tā jau arī ir. Vienam pietiek ar svecīti logā vai lāpu gājienu, pieminot cīnītājus par Latvijas brīvību, vēl cits piederību Latvijai pauž ar automašīnai piestiprinātu valsts karodziņu vai pie apģērba piespraustu sarkanbaltsarkanu lentīti, svinīgi klātu svētku galdu un tā tālāk. Kāds teiks, ka tā ir izrādīšanās un ārišķība. Arī es uzskatu, ka latvietībai jāsākas sirdī. Ar apziņu par vērtībām, kas ikdienā tev ir blakus, – ģimeni, draugiem, kolēģiem, dzimtajām mājām, latviešu valodu, latviskajām tradīcijām, dziesmām un dejām. Valsts svētki ir brīdis atklāsmei un priekam par to, ka esi latvietis, joprojām dzīvo Latvijā, esi tās daļa un atbildi par tās likteni. Teikts varbūt ar patosu, taču patiesi. Mans 18.novembris šogad bija īpašs – rīts sākās ar sarkanbaltsarkanā karoga plandoņu pie mājas, pelēcīgā diena ietērpās svētku sajūtās, pastaigājoties pa svētkiem rotātās Vecrīgas šaurajām ieliņām, saplūstot ar tautas masām Daugavas krastmalā, vērojot armijas parādi, un visbeidzot kruīzā uz Stokholmu ar “Tallink” prāmi “Romantika”, kur kopā ar visiem baudīju Latvijas 99. dzimšanas dienas svētku programmu un no sirds dziedāju “Dievs, svētī Latviju!” – tautas svinīgu lūgšanu. Dziedāju un nedomāju par to, cik precīzi nodziedu notis vai pareizi izdziedu vārdus. Par to lai domā profesionālie dziedātāji! Tajā brīdī pavisam mazsvarīgas šķita Latvijas Zinātņu akadēmijas ekspertu konsilija bailes par apdraudējumu valsts himnai. Dziedāt taču ir labāk, nekā klusēt! Galvenais, manuprāt, ir tās vārdos paustais spēks un mīlestība.
