Linards Reinis Rozītis un Monta Jasmīna Endele ir Gulbenes novada valsts ģimnāzijas 9.a klases audzēkņi, kas darbojas skolēnu mācību uzņēmumā „Svilpo un cilpo”. Viņu ražotais produkts ir inovatīvs, jo ne katram ienāktu prātā no izšautu ložu čaulītēm gatavot svilpes.
Monta stāsta, ka ideja radusies nejauši – klasesbiedram bijusi līdzi tukša lodes čaulīte. Pūšot tajā 88 grādu leņķī, rodas svilpjoša skaņa. „Un tā mums radās doma, ka varētu izgatavot svilpīti. Ļoti daudz bija mēģinājumu, līdz beidzot nonācām pie galaprodukta,” viņa saka.
Noderīga lieta un interesanta dāvana
Linards stāsta, ka visgrūtāk bija dabūt pareizu izmēru kociņam iekšā čaulītē, jo tam jābūt vienā līmenī ar atvērumu, citādi skanēs slikti vai neskanēs vispār. „Jāatrod pareizā proporcija kociņam pret metālu. Arī koks jāpārbauda vairākas reizes, jo ilgi jāžāvē. Dažreiz nesanāk. Par tukšajām čaulītēm mums ir vienošanās ar Lejasciema medību klubu, ka pret noteiktu skaitu svilpīšu saņemam pretī tukšas čaulītes. Viņiem vajag svilpes dzinējiem. Tāpat tirgojam svilpes mācību tirdziņos. Mazākās pilsētās kā Gulbene, Madona uz tirdziņu vajag sataisīt apmēram 20 svilpītes, bet, piemēram, uz Rīgu 30-35, jo tur pirktspēja ir lielāka. Protams, visas svilpes jau nenopērk, bet jābūt vairāk, lai izskatītos labi,” viņš saka. Svilpes ir iepakotas polietilēna plēvē no grāmatu vāku atgriezumiem.
Lai tukšo patronas čaulīti dabūtu spožu, tā iepriekš jānopulē. Pēc tam jānogriež gals un jāizvīlē atvere. Lai to visu paveiktu, čaulīte ir jāiestiprina virpā, ko Linards izgatavojis no urbjmašīnas. Lai svilpi pagatavotu „no A līdz Z”, vajadzīgas vismaz 2-3 stundas. Reizēm gadoties, ka čaulīti noslīpē un tikai tad ierauga, ka tā ir ieliekta. Tad viss darbs pagalam.
Linardam šķiet, ka grūtākais sava uzņēmuma veidošanā ir reklāma, lai gan arī svilpīšu gatavošana nav viegla. „Cilvēkiem ir jāzina tavs produkts. Ir atšķirība starp labām un izdevīgām reklāmām. Izdevīgi ir reklamēties internetā, bet atsaucība tur ir mazāka. Laba reklāma varētu būt pirms tirdziņa – reputācija, cilvēki jau zina par mums un pastāsta arī citiem,” stāsta Linards un piebilst, ka pircēji ir dažādi – dažreiz vecāki cilvēki nopērk, dažreiz vecāki bērniem. Varbūt svilpi pērk arī izklaidei, bet pārsvarā ar mērķi, lai neapmaldītos, piemēram, vasarā vai rudenī mežā, kad brauc kaut kur pie dabas atpūsties, ogot vai sēņot. Svilpe tad reizēm izrādās ļoti noderīga. Monta piebilst, ka šāda svilpe ir arī lieliska dāvana tiem, kas saistīti ar armiju un šaušanu. „Rīgā viens vīrietis gribēja nopirkt no mums šīs svilpes vairumā, lai uzdāvinātu bataljonam Ziemassvētkos,” viņa saka.
Jau ir zināma pieredze
Montai šis ir jau trešais skolēnu mācību uzņēmums. „Mēs abi iepriekš mācījāmies K.Valdemāra pamatskolā. Tur man pirmais uzņēmums saucās „Rotaslietas tev un man” – mēs audām rokassprādzes. Pagājušajā gadā bija „Nieki un prieki” – veidojām dāvanu kastītes no izlietotā tualetes papīra rullīšiem. Un tagad darbojos šajā uzņēmumā,” stāsta Monta. Pagājušajā gadā Linardam jau bijis šis uzņēmums – viņš darbojies kopā ar Montas iepriekšējiem klasesbiedriem. Šogad skolotāja ieteikusi abiem savus uzņēmumus apvienot.
Monta darbojas arī kā brīvprātīgā. „Vispār es piedalos tur, kur mani pasauc. Agrāk trenējos volejbolā, dziedāju korī, bet vairs to nedaru. Astoņus gadus dejoju tautiskās dejas. Kā brīvprātīgā palīdzu rīkot pasākumus. Darbojos kultūras centra jauniešu teātra studijā. Aprīlī mums būs pirmizrāde lugai, kurā tēlošu māti. Iepriekšējā skolā uzvarēju daudzos konkursos vizuālajā mākslā, arī Latvijas līmenī,” stāsta Monta.
Savu nākotni gan viņa nedomā saistīt ar vizuālo mākslu, jo Latvijā tā nav pieprasīta profesija. „Man gan teica, ja es iemācīšos labi zīmēt portretus, īpaši degunus, tad es varētu pārdot savus darbus. Varbūt kādreiz. Man daudz kas sanāk, bet ar portretiem ir daudz vairāk iespēju nopelnīt nekā ar ainavām. Mākslas skolā gan neesmu gājusi un nav arī bijusi vēlme,” piebilst meitene. Viņa nolēmusi pēc 9.klases iet mācīties uz Ogres tehnikumu par grāmatvedi. Arī mācību uzņēmumā viņa negatavo pašu preci, bet atbild par reklāmu un grāmatvedību.
Savukārt Linardam tuvas ir inženierzinātnes. Pašlaik viņš veido raķetes modeli un jau nedēļu darbojas ar elektroniku. Viņam patīk ķīmija, fizika, matemātika, arī mājturība. Mājturībā ir darbs ar koku un arī citas tehnoloģijas. „Neko tādu pārāk speciālu skolā jau taisīt nevar, jātaisa tas, ko vajag taisīt. Pēdējais bija brīvais projekts, kad varēja izvēlēties, ko grib, – es taisīju audiosistēmu, kur koka rāmī iekšā ir skaļruņi,” stāsta Linards. Pēc 9.klases viņš plāno doties mācīties uz Inženierzinātņu vidusskolu, kas darbojas Rīgas Tehniskās universitātes paspārnē. Viņš vēl īsti nezina, kāda būs viņa profesija, bet noteikti tā būs saistīta ar inženierzinātnēm, iespējams, aeronautiku.
Pirms veidot savu mācību uzņēmumu, Linards iesaka vispirms izdomāt pašu ideju. Arī konkurence jānovērtē. Piemēram, koka produktu ir ļoti daudz, visiem ir – skaties, kur lētāk, vari nopirkt pie lētākā. Metāla izstrādājumiem nav konkurences, būsi vienīgais pārdevējs – pie vienīgā arī pirks. Monta piebilst, ka ļoti jādomā arī par auditoriju, kam tieši tu vēlies pārdot. Un jāprot skaisti runāt, nevar improvizēt. Ir teksts, kas jāzina no galvas, lai zini, kad par ko stāstīt. Vēl abiem jauniešiem ir iecere uz skolēnu tirdziņu Rīgā, kas notiks 10.martā, no čaulītēm izgatavot vēja zvanus.
