…Mazliet šokolādes paņemiet mīlai, mazliet šokolādes paņemiet dzīvei.
“…Mazliet šokolādes paņemiet
mīlai,
Mazliet šokolādes paņemiet
dzīvei,
Mazliet šokolādes paņemiet
mūžam,
Mazliet šokolādes paņemiet
paradīzei,
Mazliet šokolādes, mazliet…”
Mums paliks atmiņā šie vārdi. Arvien, kad savam priekam, savai mīlai, sev un draugiem sniegsim saldi rūgto šokolādi, atcerēsimies, ka šis dzejolis bija veltījums mums, Ozolkalna pamatskolas skolotājiem, svētkos – Skolotāju dienā no 2001.gada skolas absolventa Andra Umura.
Žēl, ka Andrim pašam vairs nevajadzēs ne brūno, ne balto šokolādi. Agri viņš gribēja kļūt patstāvīgs, neatkarīgs, gribēja pats veidot un lemt savu dzīvi. Mācības mijās ar darbu, darbs ar mācībām. Pietrūka vien sevis pažēlošanas, vairāk rūpju par sevi, jo arī rūpes par sevi aizvien vairāk aizstāja rūpes par mīļajiem, tuvajiem cilvēkiem.
Atslodzes brīžus aizpildīja māksla, ceļošana. Ar patiesu prieku viņš rādīja fotogrāfijas un stāstīja par savu ceļojumu – mācību ekskursiju uz Zviedriju. Tika plānots, ka varētu apskatīt arī citas valstis, bija iecere papildus apgūt svešvalodas, pabeigt vienu skolu, tad doties pa zinību kāpnēm vēl tālāk un augstāk, bet visas sapņu pilis vienā brīdī sabruka. Par viņa lielāko aizraušanos bija kļuvusi rakstniecība: dzejoļi, esejas, nelielas lugas, stāsti, pārdomas… Daži Andra darbi lasāmi atsevišķos izdevumos, citi palika sirdī, uz papīra vēl neuzrakstīti. Dzeja, par kuras esamību pamatskolas gados zināja tikai nedaudzi, krājās nelielos blociņos, lai, atkal satiekoties ar draugiem, tos varētu nolasīt. Iepazīstot vairāk, uzzinājām, cik Andra sirds un dvēseles darbos patiesu domu par cilvēka vērtību dzīvē, cik bijības un pielūgsmes pret tuvu, mīļu cilvēku un cik skaudra dzīves realitātes izjūta.
Nu Andris mums paliks atmiņā. Ik brīdi skolas gaiteņos jutīsim viņa klātbūtni, gaiteņu sienu krāsojums ir Andra darbs – velte savai skolai. Mēs Tevi redzēsim un jutīsim, Andri. Īpaši oktobra naktīs, kad vēji nežēlīgi postīs vēl kādu trauslu, neaizsargātu, līdz galam neizplaukušu ziedu. Arī Tevi – šajā laikā vēl neaizsargātu, pilnībā neizlaukušu – pieveica pēkšņa, nežēlīga slimība. Rudens naktīs mēs meklēsim to zvaigzni debesīs, kas mirdzēs ar sevišķu mirdzumu. Tā būs Tavējā zvaigzne.
Tavs “sapņu autobuss” devies tur, tālajos debesu ceļos, no kuriem atpakaļceļa nav. Mums paliek atmiņas vien. Visi, kam soļi gājuši blakus vai kopā, nevaram aizmirst Andra labestību, sirsnību, jo, būdams savās mājās, Andris allaž atrada laiku lai būtu kopā ar klases, skolasbiedriem, apciemotu savus skolotājus, skolu.
“Es esmu no aprites ārā,
Vien cenšos vēl saglabāt
smaidu,
Ne skumstu, ne priecājos
pārāk,
Es esmu no aprites ārā,
Bet austošo sauli gan gaidu,
Jo rītus – jo alkaini kārāk.
Es esmu no aprites ārā,
Un cenšos vēl saglabāt
smaidu.”
Andri atmiņā paturēs viņa skola, skolēni, skolotāji un skolas darbinieki Ozolkalnā
