Gunārs Ciglis, Litenes pagasta uzņēmējs: Es uzskatu, ka mūsu Valsts prezidentu nodrošinājuma likums ir pārāk piepacelts. Tomēr ir jābūt kaut kādai diferenciācijai. Mums Latvijā ir vidējais dzīves līmenis. Labi, lai tad viņiem ir desmit reizes lielāki ienākumi un labāki dzīves apstākļi, bet tas būtu jādara piezemētāk. Domāju, ka šoreiz pusmiljonu vērta dzīvokļa iegāde nav tas labākais variants. Šobrīd Latvijā vairāk vai mazāk sabiedrības viedokli veido aptuveni 10 procenti Latvijas iedzīvotāju ar lieliem ienākumiem, kuriem šķiet, ka pusmiljons latu nav nekas. 90 procenti ir visa pārējā Latvijas iedzīvotāju daļa, kurai ienākumi uz katru ģimenes locekli pat nesasniedz noteikto valsts garantēto iztikas minimumu. Normālā ģimenē, kurā ir divi strādātāji un divi bērni, šaubos, vai uz katru ģimenes locekli ir tie 100 lati. Pat ja tā ir 400 latu alga, tad, samaksājot visus nodokļus un obligātos maksājumus, tā summa, kas paliek pāri, tomēr ir ļoti maza. Šim pārtikušajam slānim tomēr nevajag uzsvērt, ka prezidenta dzīvoklim jābūt pusmiljonu vērtam, ka jāiegādājas 100 000 latu vērta automašīna un tamlīdzīgi. Pietiekami normālu automašīnu var nopirkt arī par 10 000 latu.
Šobrīd Latvijā izveidojusies situācija, kad augša nesaprot apakšu un apakša nesaprot augšu. Diemžēl ministri neieklausās vienkāršajos cilvēkos. Bieži vien tieši šī ieklausīšanās ir pati nozīmīgākā, lai viens otru sadzirdētu un rastu kopīgu risinājumu. Mums trīsdesmitgadnieku paaudze ir izbraukusi uz dažādām valstīm. Problēma sākās jau deviņdesmitajos gados, kad, sabrūkot vecajai un veidojoties jaunajai valsts sistēmai, daudzi palika bez darba. Ja sociālismā vecāki vēl spēja palīdzēt izskoloties augstskolās un tamlīdzīgi, tad tagad daudziem nebija līdzekļu izglītības ieguvei, jauniešiem bija jāiet savs ceļš. Darba uz vietas nebija, nekas cits neatlika, kā aizbraukt. Vecākās paaudzes cilvēki paši kuļas, kā var, bet jaunā paaudze ir daudz citādāka. Ja tajā brīdī, kad jaunie cilvēki cīnījās par savu vietu dzīvē, Latvija viņus šajā cīņā pameta, tad nav ko prasīt no viņiem arī Latvijas mīlestību.
Latvijā ir divi miljoni iedzīvotāju. Atskaitot bērnus un pensionārus, strādājošo būs aptuveni 700 000. Būtu lietderīgi pajautāt šiem 700 000, vai viņi ir ar mieru vienu latu ziedot dzīvokļa iegādei eksprezidentam. Es domāju, ka varbūt 10 procenti būs gatavi iedot to latu, bet pārējie labāk to ziedos trūkumcietējiem, cilvēkiem, kuri pēc ugunsgrēka ar maziem bērniem mitinās saimniecības ēkās un teltīs. Arī man neceltos roka dot latu prezidenta dārgajam dzīvoklim. Nauda, par ko tas tiek pirkts, tomēr ir mūsu, nodokļu maksātāju, nauda.
