Ak, Abrene! Abrene locīta dažādos izteicienos, tās vārds izmantots vairākos variantos gan Latvijā, gan Krievijā. Mans nolūks nav visu iztirzāt no sīkumos.
Ak, Abrene! Abrene locīta dažādos izteicienos, tās vārds izmantots vairākos variantos gan Latvijā, gan Krievijā.
Mans nolūks nav visu iztirzāt no sīkumos. Tomēr dažus ļoti būtiskus momentus atgādināšu. Vai joprojām pastāv Padomju laiku teiciens? Ja tu domā tā, kā es domāju, tad tu domā pareizi. Kuri noliegs faktu, ka krievu armijai iesoļot Latvijā deva svētību pats Ulmaņa kungs? Skatoties ainas par toreizējo Latvijas armijas sastāvu, skaitlisko un bruņojumu, brašajiem zaldātiem, kuru rindās bija arī mans tēvs, radās jautājums, kāpēc uz robežas neatskanēja neviens šāviens. Tēvs vēlāk stāstīja, kā viņi dusmojušies, kad nebija pavēles turēties. Jo viņi bija izrēķinājuši, ka munīcijas un citu līdzekļu pietiks, lai vismaz pāris diennaktis atsistu krievu armijas uzbrukumu. Tā būtu īsta okupācija, ja krievi pārrautu frontes līniju un soļotu tālāk.
Radās loģisks jautājums, kas tie bija par simtiem cilvēku, kuri ar puķēm sagaidīja Rīgas stacijā Kirkenšteina delegāciju, kura atbrauca no Maskavas un cēli paziņoja, ka Latvija ir uzņemta brālīgajā Padomju Republiku saimē. Gudri zēni uzreiz sacerēja dziesmiņu: “Pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls, tam lūgumraksts rokās pēc maizes un sāls” un tā tālāk.
Es neesmu bijis partijas biedrs, bet zinu cilvēkus, kuri 1991.gada puča laikā Maskavā staroja un izteica vārdus, labi, ka es neesmu iznīcinājis savu biedra karti. Vēlāk, kad pučs izgāzās, asti iespieda kājstarpē, bet šodien – jau vērienīgs biznesmenis. Mums pietrūkst gudras iekšējās politikas, patīk visu dramatizēt, izcelties pat ar to, kā nav. Tīša vai netīša kūdīšana notiek patstāvīgi krievu un latviešu presē. Katrs grib būt gudrākais un izmantot tautu. Nav ko brīnīties, tā ir bijis visos laikos, kad mainās varas, un valstis maina savu politiku. Kura sieva, aizgājusi pie cita vīra, teiks, ka iepriekšējais bijis labāks. Vai tā būs patiesība vai īsti meli? Tā būs, jo citādi viņi nevar rīkoties. Izeja nāks pati no sevis, nomirs vecākā paaudze, un viss izlīdzināsies, ja pašreiz neievārīs vēl lielākas ziepes. Ar varu maz ko var panākt, uz īsu brīdi varbūt, bet rezultātā īlens no maisa izlīdīs tik un tā. Es domāju, ka Abreni mums neatgūt ne diplomātiski, ne ar ieročiem rokās. Un vai tad vispār tas ir vairs vajadzīgs? Vai tos krievu cilvēkus, kuri tur paaudzēm dzīvo, sāksim pārlatviskot? Nekas tur prātīgs nesanāks. Ja viņi pie mums vērstos ar tādu pašu delegāciju un lūgumrakstu kā savulaik Kirhenšteins pie Staļina, tad būtu iegansts tālākai jezgai.
Un vēl atmiņā ataust kādreizējā komjaunatnes sekretāra vārdi: “Visnotaļ labs zēns, kad satikos, tad gribējās ar viņu parunāties.” Kad es uzprasīju, nu, dēls, kā iet? Atbilde skanēja šādi: no kuras puses vējš pūš, uz to pusi liecos. Zemteksts bija nožēla par nespēju neko grozīt. Tā mēs lokāmies joprojām, tikai vēju virzieni mainās.
Vectētiņš no Līgo
