Jau 1890.gadā ļaudis cīnījušies pret gliemežu uzbrukumu, par efektīgu līdzekli šajā cīņā uzskatot apelsīnu miziņas. Īpaši siltumnīcās un citās slēgtajās platībās.
Jau 1890.gadā ļaudis cīnījušies pret gliemežu uzbrukumu, par efektīgu līdzekli šajā cīņā uzskatot apelsīnu miziņas. Īpaši siltumnīcās un citās slēgtajās platībās. Apelsīnu mizas gabaliņi, kas izmētāti pa zemi, kailgliemežiem un parastajiem dārzā sastopamajiem gliemežiem šķitusi īsta delikatese. Tā piesaistījusi tik ļoti, ka pat naktī viņi necentušies aizlīst uz savām slēptuvēm. Rītos atlicis kārumniekus tikai salasīt.
– 1909.gadā jau bijuši zināmi puķkāposti, bet ne vienmēr tie paspējuši pieaugt vēlamajā lielumā, tāpēc audzētāji tos vēlu rudenī izrakuši un novietojuši pagrabā, kur puķkāposti turpinājuši augt un nogatavoties. Ļaudis rīkojušies tā. Līdz pirmajām rudens salnām puķkāpostus, kas nav paspējuši nogatavoties, izrakuši no zemes ar lielu zemes kluci un, lai nesabojātu sakņu sistēmu, tos stingri sablīvējuši kastē.Kastes novietojuši pagrabā vai neapkurināmā siltumnīcā, kur temperatūra pastāvīgi ir virs nulles grādiem. Puķkāposti nebaidās no vēsuma, tikai tie nedrīkst apsalt. Galviņas, kas veidojušās šādos apstākļos, ir kraukšķīgas.
– 1875.gadā zināmo zemeņu stādu audzēšanas metode dzīvo arī šodien. Kad zemenes mātes augs sāk stīgot, lai iegūtu jaunu stādu, stīgas apsakņo, ievietojot ar zemi pildītos puķu podiņos, kuru diametrs ir apmēram pieci līdz septiņi centimetri. Podiņu, piepildītu ar zemi. ierok zemeņu dobē, lai tā augšmala atrastos vienā līmenī ar dobes virsmu. Stīgas noliec uz podiņa virsmas un piespiež ar nelielu zemes kārtu vai akmentiņu. Pēc pāris nedēļām jaunie dzinumi var augt patstāvīgi, un no augusta līdz oktobrim tos var izstādīt dobē. Šāda zemeņu stādu audzēšana nerada stresu mātes augam.
