Romāns turpinājumos. 13. “Tas – dakter, tā uzruna jau jums asinīs. Labi jau būtu, ja sauktu mani par Teodoru, vismaz Lāča kungu.
Romāns turpinājumos. 13.
“Tas – dakter, tā uzruna jau jums asinīs. Labi jau būtu, ja sauktu mani par Teodoru, vismaz Lāča kungu. Kad mājās pārbrauks Astrīda, sadzersim visi tubrālības un sarunāsim par tiem nosaukumiem, goda nosaukumiem un uzrunām. Man jau patīk, ja sauc kristītā vārdā. Mamma mani sauca par Tedi, bet tēvs tikai par Teodoru. Tā sauca arī manu vectēvu un arī vecvectēvu. Esmu Teodors Lācis ceturtajā paaudzē…Tātad rītā ap četriem visi aizbrauksim pie Astrīdas, viņa gaidīs.” Pēc brīža viņš aizgāja saposties. Ejot gar vannas istabas durvīm, Velda saoda smaržu aromātu, kas viņu kaut kādā veidā satrauca, tās laikam bija labas un dārgas vīriešu smaržas. Vakars laikam bija paredzēts svinīgs un saviesīgs, jo dakteris Lācis bija ģērbies smokingā un likās ļoti labā omā. Kā jau bija pierasts, viņš cieši apkampa dēlēnu, paskaidroja, ka viņam darbiņā vakars, svētki, noskūpstīja uz vaidziņa, pacēla augstu gaisā: “Ar labu nakti, mīlulīt!” Tā viņš sveicinājās arī mājās pārnākot. Dēls viņam bija ļoti pie sirds. Arī viss brīvais laiks tika ziedots viņam. Rītos Artūrs gulēja līdz astoņiem un pamodies tēvu mājās vairs nesastapa. Brīnumainā kārtā viņš pa dienu ne par mammu, ne tēti daudz nerunāja tikai reizēm, kad uznāca mazie niķīši – gribēja braukt pie mammas. Tad ar aizrautīgām rotaļām Veldai nācās novērst zepera uzmanību citā gultnē. Artūrs bija viņu beidzot pieņēmis un sauca par Vedu, droši gāja pie viņas rokas pastaigu laikā un raudzījās viņā ar bērnam raksturīgu uzticēšanos. Pamazām viņa veidojās par profesionālu aukli un mājkalpotāju.
5. Katrs savas laimes kalējs…
Īvande pretstatā māsai Veldai nebija ieguvusi speciālo izglītību. Beidzot ļoti sekmīgi vidusskolu, viņa gan gribēja studēt filoloģiju, bija talantīga un mērķtiecīga meitene, taču, griežoties kapitālistisko attiecību karuselī, tālāko skolu iespējām tika piekārtas cenu birkas. Ģimene izrādījās maksātnespējīga.
