20. Beidzot tas ir noticis! Deviņu mēnešu bērna nēsāšanas process ir sācies! Cik dienu, nedēļu, mēnešu būs jāgaida? Pulkstenis jau atskaita laiku.
20. Beidzot tas ir noticis! Deviņu mēnešu bērna nēsāšanas process ir sācies! Cik dienu, nedēļu, mēnešu būs jāgaida? Pulkstenis jau atskaita laiku.
“…Tā sieviete ar pierādītām grūtniecības pazīmēm atrodas klīnikā, un nekādu komplikāciju pagaidām neesot,” Ivaram telefona klausulē čukst Ivetas balss, liekas, no prieka un satraukuma vibrējot. Vīrs solās agrāk beigt darbu un tad visu pārrunāt, protams, vīrieši savas emocijas neizrāda tik klaji: “Saulīt, tas process būs garš, jākrāj pacietība un jāgaida! Šo dienu mēs nosvinēsim divvientulībā. Gaidi! Es tevi mīlu un priecājos, ka viss ir cerīgi iesācies.” Viņš atbild koncentrēti kā telefona īsziņā. Arī Iveta vīra balsī cenšas saklausīt ko tādu, kas viņus tagad īpaši vienotu.
Saņēmusi ilgi gaidīto vēsti, Iveta pēkšņi jūt sliktu dūšu, galvas reiboņus. Nākas atlaisties dīvānā. Liekas, zem kājām ir nestabils pamats. Tā acīmredzot ir psiholoģiska reakcija. Viņai ir grūtniecību pieredze, un aizvien visas cerības par to apliecinājušās ar sliktu dūšu un prieku vienlaicīgi. Varbūt arī tā salīgtā sieviete jūtas tāpat? Kā būtu, ja viņi rīkotos tāpat kā Amerikā un savstarpēji iepazītos? Varbūt pat dzīvotu vienā mājā, zem viena jumta? Maz ticams, ka Ivetai pietiks dvēseles spēka visus deviņus mēnešus palikt malā, sazināties tikai ar ārstiem, nezinot un neredzot to sievieti, kas droši vien arī nejūtas komfortabli, varbūt cietīs psiholoģiski, nēsājot ne savu, bet – Kramiņu bērnu. Tas, ka izpalīdze par to saņems algu, ir pats par sevi saprotams, līgums esot jau parakstīts notāra klātbūtnē. Ivetas domas šobrīd par bērna veidošanās procesu ir kardināli mainījušās: viņa nav madāma, kas varēs nostāvēt malā un gaidīt rezultātu – bērna piedzimšanu, tikai rokas pretī pastiepusi. Liekas, viņa šobrīd sajūt savādas trīsas, savas tukšās dzemdes trīsas. Vai nebūtu ideāli, ja viņa un tā sieviete būtu pazīstamas un Iveta katru dienu varētu savā acu priekšā vērot, kā viss notiek, kāda palīdzība tai, šobrīd – svešajai vajadzīga? Procesā iespējamas dažādas komplikācijas. Pat visļaunākās. Ak Dievs! Iveta nav īsta ticīgā, bet tagad to piesauc. Viņa par Dieva esamību domājusi maz. Viņi abi ar Ivaru tagad regulāri ies baznīcā. Viņa Ivaru pierunās. Tas būs nomierinoši dvēselei, tā būs pateicība visaugstākajam. Viņa domās lūgs piedošanu par visu, ko sliktu vai neprātīgu darījusi vai gribējusi darīt. Pār viņu ir nolaidusies ticības un paļaušanās sajūta. Viņas lūgšanas stiprinās viņu mazo dzīvību, kas sākusi augt un attīstīties. Viņa pat ubagu cepurēs iemetīs ziedojumus, lai arī dzīves pabērni priecājas tāpat kā viņi – Kramiņi. Arī agrāk viņi bija ziedojuši ne mazas summas slimo bērnu ārstēšanai: leikozes slimajiem, operācijām, bērnu slimnīcai kādas dārgas ārzemju aparatūras iegādei. Kaut visi bērni un vispirms jau viņu mazulis, kurš tikko sāk attīstīties, piedzimtu vesels! Kramiņu pāris instinktīvi baidās atklāti priecāties, no visas sirds līksmot, kā varbūt šoreiz arī pienāktos. Zemapziņā mājo bailes, ka arī šinī procesā kaut kas var aiziet greizi, beigties ne ar ko. Iveta līdz šim aiz māņticības un piesardzības nav nevienam, pat vistuvākajai draudzenei stāstījusi par pārdrošo ieceri – tikt netradicionālā veidā pie bērna. Priekšlaicīga bazūnēšana var kaitēt, tāpat kā tanīs reizēs, kad viņas pašas klēpī uz īsu brīdi auga viņu mīlestības auglis. Sajutusi un pārliecinājusies par pirmajām grūtniecības pazīmēm, viņa triumfējoši informēja vispirms jau savu sirdsdraudzeni Litu, līksmodama un laimē starodama.
