Romāns turpinājumos. 21. Lita parasti ziņu palaida tālāk, izpļāpāja saviem draugiem un viņu paziņām, un drīz jau visur, kur pāris parādījās kopā, apkārtējie čukstēja: “Kramiņi gaidībās!”.
Romāns turpinājumos. 21.
Lita parasti ziņu palaida tālāk, izpļāpāja saviem draugiem un viņu paziņām, un drīz jau visur, kur pāris parādījās kopā, apkārtējie čukstēja: “Kramiņi gaidībās!” Un visas cerības drīz izčākstēja, grūtniecība beidzās ar abortu, asarām, depresiju. Vēlāk tik grūti nācās samierināties ar domu, ka bērns pašiem vairs nepieteiksies. Tas Ivetai likās kā viņu attiecību un ģimenes nāves spriedums. Neauglība nav tā tēma, par kuru skaļi gribētos runāt, pat ar draudzenēm ne! Labāk būt bez kāda locekļa: rokas vai kājas nekā atzīties, ka esi neauglīgs. Tagad pat abu vecāki nezināja, ka Kramiņi ir pieteikušies uz “mēģenes bērnu”. Kramiņi vēl nebija izdomājuši, kā rīkoties: zinātniski vecākiem izskaidrot surogātmātes lomu viņu bērna tapšanā vai paklusēt, gaidīt īpašu izdevību un lieki nesatraukt vecīšus, un tikai tad, kad bērns būs piedzimis vai tuvu tam, visu atklāt. Tas taču būs viņu īstais mazbērns, pēc kura viņi ilgojušies ne mazāk kā jaunie, līdz beidzot, cerībām zūdot, arī runas ģimenes lokā par šo tēmu bija pieklusušas. Naivais bērnu jociņš par kāpostos atrastu mazuli te nederēs.
7. Vita Avota
Klīnikā “Embrions” dzīve liekas moderna, ērta un patīkama. Personāls – izmeklēti laipns un neuzbāzīgs. Katrs, liekas, iet un nāk savā uzdevumā, liekvārdība te nav modē. Tikai psihoterapeite ir runātīgāka, izturas emocionālāk, cenšas iesaistīt sarunā no sirds. Te katram ir sava loma, arī Īvandei, un pie tās viņa vēl nav pieradusi. Viņa te neatrodas ar saviem īstajiem pases datiem, savu vārdu un uzvārdu, kā tas būtu slimnīcā, bet anonīmi, ar pieņemto vārdu Vita Avota, ko pati izvēlējusies. Vita nozīmē dzīvību. Viņa rada dzīvību. Viņas rīcībā tagad ir tikpat kā savs mazs dzīvoklītis ar modernu sanitāro mezglu, kādu viņa nekad agrāk nebija ne redzējusi, ne lietojusi, viņai vienai arī ērta, gaiša atturīgi mēbelēta istaba. Viss ne gluži kā slimnīcā, bet arī ne kā viesnīcā. Te viņai ir televizors ar videoiekārtu, radio. Pagaidām viņai ir gultas režīms, saudzējošs režīms. Drīkst tikai nedaudz pastaigāt pa savu nesen iepazīto istabu, labāk jau medpersonāla uzraudzībā. Dažas nedēļas pēc operācijas tas esot obligāti. Viss ir tik neierasti, sākumā pat biedējoši. Emocionāli grūtākais laikam, liekas, ir pāri. Viņa vairs nav saspringusi, iespējams, adaptācijas periods ir veiksmīgi pagājis. Rihards ir vesels un drošībā. Viņš tagad dzīvo pie māsas, Veldas saimnieku ģimenē un dabūjis sev rotaļbiedru. Vita fiziski jūtas gandrīz labi. Mazo nelabumu, kas liecina par grūtniecības sākumu, viņa pārvar ar rīta īpašām brokastīm: rupjmaizes riku un banānu, sulām. Pirms tam divu nedēļu garumā gan bija ļoti slikta pašsajūta: katru dienu zāles, kas uzčubināja viņas dzemdes gļotādu augļa implantācijai un nomāca viņas pašas organisma hormonus, tā radot diskomfortu. Operāciju viņa gandrīz nejuta, tikai emocijas. Vienu brīdi uznāca kaut kas panikai līdzīgs. Gribējās mesties projām, vienalga kurp…
Viņu paglāba sarunas ar psihologu. Katru dienu vairāku stundu garumā šis speciālists viesa pārliecību, ka viņas pieņemtais lēmums ir pareizs: viņai nepienākas izjust nožēlu un sevi šaustīt par lēmuma aplamību. Pamazām veidojas pārliecība, ka spertais solis ir kādai ģimenei un arī viņai ļoti nepieciešams, pagaidām nedomājot par atlīdzību un garo laika posmu, kas jāiziet dienu pēc dienas. Viņai jānodarbojas ar patīkamām lietām: laba satura grāmatām, kas sarindotas plauktā tepat līdzās un esot pasūtāmas arī bibliotēkā, saturīgām, gaumei un interesēm atbilstošām videofilmām, ko viņa var izvēlēties pēc kataloga un pasūtīt dežurantei. Viņa ēd garšīgu, speciālistu ieteiktu un arī pašai tīkamu ēdienu, ko četras reizes dienā piedāvā ēdienu pasniedzēja.
