Romāns turpinājumos. 27.Viņas ir iepazinušās, un, kas zina, varbūt tālāk veidosies arī dziļākas attiecības. Vita iepriekš ļoti bieži jutās vientuļa.
Romāns turpinājumos. 27.Viņas ir iepazinušās, un, kas zina, varbūt tālāk veidosies arī dziļākas attiecības. Vita iepriekš ļoti bieži jutās vientuļa. Izņemot māsu ar Rihardu un personālu viņas istabas durvis citi nevirināja. Viņa jutās kā kādā čaulā ieslēgta. Interesanti, vai viņa – Iveta – atnāks arī kopā ar savu vīru. Par to viņas nebija runājušas ne vārdu. Ar vīrieša cilvēku kontaktēties nenoliedzami būtu grūtāk. Vīrieši Vitas dzīvē, izņemot tēvu, nav ienesuši patīkamas emocijas.
Aiz viņa celles (tā viņa sarunās ar Veldu nosaukusi savu mitekli) tumst zilgans ziemas vakars, gara lāsteka kā milzīga boze no jumta malas nostiepusies līdz pusrūtij. No rīta tā bija īsāka un tievāka. Pa vienam pilienam no tās spicā gala pil pa ūdens lāsītei kā asarai. Ārā ir atkusnis. Arī viņas sirdī liekas ir atkusis kāds ledus kristāliņš, kas tur mitis visu šo laiku, kamēr viņa nebija iepazinusi to sievieti, kas pati nespēj veikt savu galveno sievietes sūtību. Vitas krūtīs ir iemājojušas savādas jūtas: tāds kā žēlums par Ivetas likteni, atvieglojums, ka tagad viņas nebūs vienas un nesaprastas atlikušo bērna iznēsāšanas laiku. Varbūt iespējama ciešāka sadarbība vai pat draudzība?
Naktī viņa redz sapnī Otomāru. Liekas, tas ir pirmo reizi, kad viņa to redz sapnī. Tagad viņš pieskaras viņas vēderam, grib to it kā skūpstīt, bet Vita sit viņam, nežēlīgi un cietsirdīgi. Viņš ir atnesis līdzi mazu kaķēnu, kurš ņaud un glaužas pie Vitas auguma un murrā. Tad Vita pa logu redz, kā Otomārs aiziet, apkampis kādu citu sievieti. Viņa pamostas, bet drīz aizmieg atkal un no rīta atmostas atvieglota un gandrīz laimīga.
10. Vai uz baltās svītras?
Astrīda ir runājusi ar Teodoru par kādu privāto, pārtikušajā sabiedrībā iecienītu bērnudārzu. Abi dārziņu arī apmeklējuši un nolēmuši dēlu tur aizvest vismaz izmēģināšanai. Mazuļu skaits esot neliels, un bērnus ar atzīstamām sekmēm apmācot svešvalodās, lasīšanas un rēķināšanas gudrībā jau no dažu gadu vecuma, izmantojot mazuļu apslēptās spējas un speciālas metodes. Tā gan neesot amerikāņa Glena Domana metode, pēc kuras Amerikā audzinot nākošos ģēnijus, bet tomēr. Astrīda aizvien pēta jaunāko, kas parādās interneta portālos, un ir lietas kursā par daudzām norisēm, par kurām neraksta avīzēs. Arī Velda ir iemācījusies no viņas šo to par datoriem, papēta internetu. Tagad ģimenē spriež par mazo dārziņu – skoliņu, kurā tik daudz iespēju. Bērnus taču māca jau kopš dzimšanas ar runāšanu, izturēšanos, pirmajām rotaļlietām. Vai kāds brīnums, ja agrīnā bērnībā, nelabvēlīgā vidē nonācis mazulis, skolā ir nesekmīgs un neaptver vienkāršas, pašas par sevi saprotamas lietas? Viens ir iedzimtība, bet nozīme ir audzināšanai, bērna dzīves pieredzei. Maksa par tādu dārziņu uz trim stundām dienā neesot nekāda astronomiskā.
Lāču ģimene pieņem lēmumu dēlu sākt skolot. Uzzinājusi par ģimenes plānu, Velda ir neizpratnē un nedaudz samulsusi: vai viņa būtu atzīta par sliktu aukli? Protams, viņa nav audzinātāja ar speciālu izglītību, tomēr viņa ir centusies ne tikai uzmanīt, bet arī mācīt. Arī Astrīda ne mazumu sava laika velta dēlam. Tagad jau vairākus mēnešus viņām ir divi audzēkņi. Teodors sarunās ir uzsvēris, ka ir apmierināts ar dēla rotaļu draugu Rihardu, kas nevienu ģimenē netraucējot, bet tieši otrādi. Tagad viens puika tiks vests uz stundām skoliņā, bet otrs paliks mājās un gaidīs draugu mājās? Velda Astrīdu neizvaicā. Viņa nav radusi iemaisīties ģimenes lēmumos. Laiks rādīs.
Pēc dažām dienām, pārnācis no darba, Teodors pie vakariņu galda ierunājas, ka tagad katra sieviete ejot auto kursos, mācoties datorzinības un citas lietas, bez kurām modernā darba dzīve esot gandrīz neiespējama. Ārzemēs auklītes to sen izmantojot. Viņi esot nolēmuši, ka abiem zēniem jāiet kopā uz skoliņu, bet Veldai uz kursiem. Lai izlemjot, ar kuriem sākt! Lai mācību stundas bērniem un Veldai sakristu, viņš sazināšoties par mācību laikiem.
