32. Tas bija dakteris, kas ieteica viņai veikt radīšanas darbu. Ar Veldu un dakteri Lāci viņi ir izrunājuši daudzus vispārcilvēciskus jautājumus.
32.
Tas bija dakteris, kas ieteica viņai veikt radīšanas darbu. Ar Veldu un dakteri Lāci viņi ir izrunājuši daudzus vispārcilvēciskus jautājumus. Viņas viesis ir slavens zinātnieks! Vitai saprot, ka netiek uztverta kā ieprogrammēts inkubators – mašīna. Vai citas sievietes, kas arī veic svešu bērnu radīšanas misiju, saņem tādu pozitīvu emocionālo lādiņu? Vai ir daudz tādu sieviešu – inkubatoru? Ka tādas surogātmātes ir Grieķijā un Krievzemē, to viņai ir stāstījusi Velda. Viņa ir pārlūkojusi interneta ziņas. Latvijā tas neesot ar likumu aizliegts, bet neesot pagaidām arī legalizēts. Vita jau veic darbu, bet likumdošana ir atpalikusi, kā tas notiek ne vienā vien dzīves jomā. Vita savu darbu uztver arī kā misiju. Viņai bieži uzsmaida māsiņas, dakteri un reizēm parunājas tāpat vien par dzīvi, par Vitas izlasītajām grāmatām, par rokdarbiem un bērnu audzināšanu, apbrīno viņas dēlu, dāvinot Rihardam dažādas veltes. Grūtākais vēl priekšā, tāpēc Vita iestāsta sev, ka jādomā tikai par šo dienu. Nākošā ir aiz apvāršņa un sāksies tikai ar jaunu saules lēktu. Viņas dienasgrāmatā krājas aizvien jaunas atziņas, emocijas, kuras nevienam negribas uzticēt, pat māsai ne.
Saules staru siltums caur loga stiklu jau apliecina, ka pavasaris drīz atmirdzēs visā savā krāšņumā. Debesis ir plašas, augstas, gaiši zilas un tīras. Mostas daba. Sācies priekšpavasaris. Kūst nesen uzkritušais sniegs. Daba marta mēnesī mainīga: te ziemeļu vējš sagriež sniegputeni kā ziemā, te saules mirdzums vedina uz pavasara gaidām. Tāpat ir ar Vitu: līdzsvarotās un priecīgās domas mijas ar šaubām un bailēm: vai gūtais materiālais labums dos gandarījumu? Kā viņa jutīsies tanī augusta dienā, kad no viņas miesām izlobīsies ne pašas – bioloģiskais, bet deviņus mēnešus pieņemtais mazulis? Audžumazulis. Jo vairāk viņa par to domā, jo neskaidrākas kļūst pašas nākotnes vīzijas. Ko pēc tam? Kā viņa, darbu paveikusi, aizies no tā visa, it kā nekas nebūtu bijis? Jautājumu ir daudz vairāk nekā atbilžu.
12. Intīmas sarunas
Ir Lieldienu sestdiena, un Vita šodien ir ielūgta ciemos pie Kramiņiem. Iveta ir izlēmusi veidot ar viņu tuvākas, ģimeniskākas attiecības. Izvēle, protams, pieder Ivetai un viņas vīram, Vitas saimniekiem, ja tā var teikt. Vai tādas ciemošanās reizes būs vairākas vai tikai dažas? Vai Vita Kramiņu mājās jutīsies tikpat aizsargāta kā klīnikā? Viņa ir pieradusi pie savas pagaidu mītnes, un pārmaiņas viņu nedaudz mulsina. Gribētos saglabāt savu suverenitāti, dzīvot jau ierastajā vidē un darīt savu kluso darbu saskaņā ar sevi. Taču viņas darba devēji domā citādi. Vai nejauši ir izvēlētas tieši Lieldienas, lai “inkubators” ierastos vidē, kur dzīvos un augs tas cilvēks, kas ar savām kustībām Vitai ik pa brīdim sevi atgādina. Dēlu iznēsājot, viņai nebija gaišu domu: Otomāra nodevība, pāridarījumi, morālās sāpes bieži likās neizturamas. Dēls viņas miesās to taču sajuta? Varbūt tieši tādēļ viņš tagad attīstās tik strauji? Vientuļās mātes liktenis toreiz vajāja kā rēgs, un likās, ka patīkamās emocijas, ko izjūt sieviete, kad viņas klēpī sakustas dzīvība, nebija priekš viņas. Trūka balsta, trūka iztikas. Likās, viss toreiz notika it kā ne ar viņu, bez pozitīvām emocijām, bez prieka.
Tikai tad, kad viņa, pirmo reizi zīdot jaundzimušo dēliņu, saņēma savā rokā viņa sīkos pirkstiņus, viņa sajuta apskaidrību: “Tas ir mans, mana daļa, mana laime!” un Vita norausa no vaiga prieka asaru. Ar viņu kopā bija Velda, atbalstot, mierinot un uzmundrinot. Māte Klaudija, liekas, par bērna ierašanos pat neuzzināja. Nebija tādu attiecību, lai paziņotu par mazdēla ierašanos. Starp viņām nebija nekādu mātes un meitas attiecību. Vai Klaudija mazdēlu pieņemtu, ja par to pat zinātu? Mātei bija sava jaunā dzīve otrā Latvijas malā, un viņa līdz pat šim laikam tā arī palikusi Rihardam sveša un neiepazīta. Protams, par mazdēla esamību viņa zina, tomēr Rihardam nav vecmāmiņas, kas stāsta pasakas, padzied vakara dziesmiņu, dungo ucināmos pantiņus. Tas dēlam bija atņemts… un atdot to vairs nevar. Lai Klaudija dzīvo savu dzīvi!
Vita ir aizdomājusies, un tikai klauvējiens pie istabas durvīm atsauc viņu tagadnē. Ir atbraukusi Iveta. Abas sievietes jau ir labi pazīstamas. Iveta viņu uzrunā uz tu, bet tas nav abpusēji. Vitai kaut kas traucē teikt šo maģisko – tu. Viņas gan abas cenšas iegūt to intimitātes sajūtu, bez kuras nav iespējama Ivetas iecerētā sadarbība. Viņas bieži tērzē par nenozīmīgām lietām: par laiku aiz loga, kas katru dienu ir citādāks. Par savām bērnības izjūtām bieži stāsta Iveta. Viņai ir bijusi gaiša bērnība. Šodien viņa atminas Kramiņu ģimenes Lieldienu tradīcijas. Parasti īstā svinēšana notikusi laukos, kur dzīvojuši un vēl tagad dzīvo Ivetas vecāki, pensionēti skolotāji. Pret viņiem Iveta aizvien jutusi lielu mīļumu un abi vienmēr atbalstījuši meitu, tikai aizvien nopūtušies, ka nav Kramiņiem Dievs lēmis mazuli. Par to, ka viņu bioloģisko bērniņu iznēsā cita, sveša sieviete, Iveta vēl nav runājusi. Tomēr tieši šinīs dienās esot izlēmusi kaut nedaudz ierunāties par lielo brīnumu, kas, protams, viņus nevar neiepriecināt.
