35. Laikam izdalās kādi citi hormoni. Esmu kašķīga, viņš nervozs.
35.
“Laikam izdalās kādi citi hormoni. Esmu kašķīga, viņš nervozs. Biju viņa seksa karaliene, bet tagad esmu kļuvusi par bezjūtīgu mehānismu, kas tikai cenšas pildīt savu sievas pienākumu, un nekādos baudas augstumos pacelties mums vairs neizdodas. Tagad mēs esam tādi laulības gūstekņi. Viņš to jūt un izvairās no biežas tuvības. Man nav nekādas labsajūtas, neviena orgasma jau mēnešiem. Esmu auksta kā varde. Ja nu tas nepāriet? Mēs esam laulāts pāris jau tik daudzus gadus. Ir dažādu iemeslu laulības krīzes posmi… Es, taisnību sakot, baidos, ka viņš tevī nesamīlas. Tu esi tik forša, tik skaista grūtniece! Es vai plīstu no skaudības… Varbūt viņam tagad ir mīļākā? Tas taču būtu tikai loģiski… Sieva neko negrib, mierinātāja kaut kur jāatrod. Par to domājot, man šermuļi iet pa kauliem. Kā tas viss var beigties? Beigās es ar bērnu varu palikt viena? Ja nu es izrādos piedot nespējīga, un viņa sānu soļi tiešām ir? Mums ne prātā nenāca, ka viss var būt tik samudžināts.”
Tālāk viņas brauc klusēdamas. Tik daudz ir pateikts… Iveta ir prasmīga šoferīte. Mašīnā tagad skan Rīgas radio otrā programma. Ir silti un omulīgi. Aiz mašīnas loga atkal snieg. Koki, sniega nastas apkrauti, stāv majestātiski kā kādā parādē. Uz šosejas atkal strādā sniega tīrītāji. Iveta brauc ļoti uzmanīgi. Viņa taču ved tik dārgu kravu! Kramiņu dzīvesvieta ir pilsētas nomalē, smalko un bagāto māju rajonā. Vita par šo vietu – Ezerkrastiem – ir tikai dzirdējusi. Par tādām mājām un to saimniekiem raksta žurnālā “Privātā Dzīve”. Vitai liekas neticami, ka viņas darba devēji ir tik pārtikuši. Vitai aizvien licies, ka pārmērīga bagātība un greznība ir finanšu mahināciju rezultāts. Protams, samaksāt par bērna iznēsāšanu šai ģimenei ir tīrais sīkums. Tas nojaušams, jau piebraucot pie lepnās mājas: automātiski atverami vārti, siltajā garāžā vēl divas automašīnas. Vita nepazīst automašīnu markas, viņas saprašana šinīs lietās aprobežojas ar jēdzieniem: skaista, ērta, liela, vabolīte. Nekad viņa nav vizināta tā kā šoreiz – smalkos ciemos ar ērtu automobili. Ir neliels satraukums kā biklai meitenei, kas ieradusies pie bagātās kundzes. Kad Vita iepazīstināta ar Kramiņu apartamentiem un viņas nonākušas vienā no guļamistabām, kur paredzēts uzturēties Vitai, no iespaidiem liekas reibst galva: greznība, ērtības, luksuspriekšmeti: gleznas, tepiķi, dekori… Daudzām lietām Vita pat nezina nosaukumu un pielietojumu. Tādus apartamentus viņa redzējusi “Privātajā dzīvē”. Vienkāršajai sievietei te mute paliek vaļā, un Vita neslēpj savu izbrīnu un sajūsmu. Tāda dzīve! Tādas ērtības un iespējas, un trūkst tikai mantinieka…
Pēc brīža Iveta aizsteidzas kaut kādās darīšanās. Laikam kāds ir atnācis, jo nesen atskanējis durvju zvans. Vitai mājasmāte padod pūkainu pledu, iesaka atlaisties ērtajā dīvānā un atpūsties, paskatīties televīziju, relaksēties un ne par ko nedomāt. Tas esot nepieciešams mazajam. Protams, viņa rūpējas par bērnu, savu bērnu… Viss tikai bērna dēļ! Pēc stundas būšot vakariņas. Iespējams, Iveta aizsteidzās tās pagatavot? Vita tiešām vēlās palikt brīdi viena, jārespektē arī mazais, kas grozās, knosās un kustas kā reti kad. Laikam viņa iznēsātājai bijis par daudz dažādu emociju. Šinī greznajā mītnē būs bērna mājas, varbūt viņš to jūt, protestējot vai varbūt priecājoties. Kustības ir viņa emocijas. Vita atlaižas dīvānā, līdz kaklam apsedzas ar brīnumaini mīksto pūku segu un vēlreiz visu redzēto izdzīvo: daudzās istabas, halle, garderobes telpa, vairākas vannas istabas un tualetes, veranda, ziemas dārzs – viss pieder tikai diviem cilvēkiem. Kā viņi spējuši to visu sapelnīt, sagādāt un tagad apsaimniekot? Kad te skraidīs mazais Kramiņu ģenētiskais bērniņš, ko vēl darīs viņa ērtībām? Protams, iekārtos veselu rotaļu istabu? Viņiem būs aukle, mājkalpotāja un diezin kādi vēl izpalīgi. Tā pieņemts bagātās ģimenēs.
