Romāns turpinājumos. 37. Vīrieši neraisa Vitā nekādas pozitīvās emocijas. Kaut ātrāk paietu Lieldienas, un viņa atkal nonāktu savā ierastajā vidē!
Romāns turpinājumos. 37.
Vīrieši neraisa Vitā nekādas pozitīvās emocijas. Kaut ātrāk paietu Lieldienas, un viņa atkal nonāktu savā ierastajā vidē!
Kad Vita pamostas, ir jau liela diena, un caur aizvilkto gaiši violeto loga aizkara spraugu istabā iespīd saules stars. Pie viņas guļvietas vāzē smaržo baltas frēzijas, liekas vesels klēpis. Vai tās te nolikusi Iveta? Visā mājā ir pilnīgs klusums. Ārā ir atkusnis. No jumta pil ūdens straumītes, un zemi vairs neklāj sniegs: viss ir nokusis vienas nakts laikā. Ir Lieldienu rīts. Sākas pavasaris! Lieldienas vitasprāt ir pavasara sākums. Kristus augšāmcelšanās leģenda viņai liekas tikai pasaka. Skaista pasaka. Vita nesteidzīgi noskalojas dušā, apģērbjas. Uzmetusi pleciem savu zilo plecu lakatu, viņa jau grib doties lejā pa kāpnēm satikt saimniekus, kad ieskanas viņas mobilais telefons. Zvana Iveta. Viņas balss neliekas priecīga: “Drīz būšu mājās! Ivars mums nevarēs piebiedroties. Viņam jābūt darbā. Frēzijas tev no Ivara un manis Lieldienu un pavasara priekam.”
Blakus ziedu vāzei Vita tikai tagad ierauga romantisku un naivu Lieldienu kartiņu: zaķis stiepj uz maziem ratiņiem raibi krāsotu olu. Kartiņā rakstīts: “Lieldienu sveicieni! Man par Jums daudz stāstījusi Iveta. Ceru, ka svētkus abas pavadīsiet labi! Lai jums labs noskaņojums! Es Jūs cienu un apbrīnoju!” seko paraksts, nesalasāms veidojums no ķekšiem. Tādus viņš laikam liek uz saviem biznesa dokumentiem. Vai Vita viņaprāt ir tas zaķis, kurš stiepj to lielo olu? Viņai sanāk smiekli. Izskatās ļoti trāpīgi.
Brokastīm netrūkst ne biezpiena Lieldienu kūkas – pashas, ne krāsotu olu, sarkano ikru, lašu maizīšu, nēģu un garneļu, dažādu salātu. Īstas, dvēseli saviļņojošas sarunas arī šorīt izpaliek. Vitai kaut kas abu sieviešu attiecībās liekas nedaudz teatrāls, neatrodas īstie vārdi, kas šorīt viņas tuvinātu un viņa sailgojas pēc savas ierastās istabiņas. Iveta neiebilst, ka Vita vēlās braukt atpakaļ uz savu ierasto istabiņu. Ja Vita grib jau pirms pusdienām atgriezties savā mītnē, tas esot jārespektē bērna dēļ… Viņa braukšot pie saviem vecākiem, esot pieņēmusi lēmumu izrunāties ar saviem vecīšiem par visu, kas sakrājies. Arī par bērniņu. Iveta ir nopirkusi un sūta Rihardam Lieldienu sveicienu – lielu pūkainu zaķi, noļukušām ausīm. Acīmredzot viņas Ivars ir bijis mājās, ja jau te ir ziedi un kartiņa. Izskatās, ka viņi ir strīdējušies, bet kāda gan inkubatoram tur daļa…
13. Dabas atmoda
Velda datorkursos ir tikusi līdz programmas pusei. Sekmes ir ļoti atzīstamas. Mācības grūtības nesagādā. Pēc nodarbībām viņa var Astrīdas datorā mācīto nostiprināt. Kursus apmeklē divdesmit dažāda vecuma sievietes, un tikai divi jau gados pavecāki vīrieši. Pārsvarā visiem datorzinības vajadzīgas darbam. Mācības ir pārdomātas un liekas piemērotas cilvēkiem ar dažādām spējām. Veldai mācībās veicas, sliktāk ir ar emocijām. Ilgi snaudusī Veldas sievišķība ir pamodusies reizē ar pavasari, un viņa sev ir atzinusies, ka samīlējusies pasniedzējā Ginterā. Jau no pirmās mācību dienas, ieraugot stalto vīrieti, viņa juta kņudošu sajūtu krūtīs un savādu satraukumu. Vēl trakāk kļuva, kad pasniedzējs, pielabojot pieļautās neprecizitātes, uz datora peles uzlika savu silto roku un apņēma Veldas plaukstu. Skudriņas skrēja pa visu Veldas ķermeni.
