Romāns turpinājumos. 39. “Teodors vēlāk izvēlējās mani, un es galīgi nejutos vainīga, ka tā sieviete palika bešā.
Romāns turpinājumos. 39.
“Teodors vēlāk izvēlējās mani, un es galīgi nejutos vainīga, ka tā sieviete palika bešā. Es ar Teodoru iepazinos pamazām: bija it kā nejaušas tikšanās, iepriekš neparedzētas pastaigas… Teodors ģimenes dzīvi uztvēra ļoti nopietni… Artūrs viņam ir viss. Ar lielu atbildību viņš atbalstīja mani dzemdībās, visur bija klāt, vēlāk uzupurējās un pacieta manu nevarēšanu un uzņēmās visu, ko es nespēju slimojot. Apbrīnoju viņu līdz šai dienai un baidos, kas būs tālāk, ja mana slimība progresēs. Kāpēc ar mani tā vajadzēja notikt? Kāpēc es saslimu ar šo vēl līdz galam neizpētīto slimību?”
“Nedomājiet par to! Ticiet man, ka ir vēl smagākas slimības, kas pēkšņi atkāpjas uz visiem laikiem, neizturot cilvēka pozitīvās emocijas. Ir arī pretējais: sliktas domas sagrauj imunitāti, radot vēl lielāku stresu. Es jūtu, ka ar jums viss būs labi. Varbūt vajag atsākt spēlēt klavieres kaut vai tikai ģimenes un savam priekam? Varbūt Artūram vajag pasniegt klavierstundas? Kāpēc instrumentam jāstāv istabas kaktā un jāsāpina ar atmiņām? Orgāns, kuru nedarbina, atrofējas! Es runāju par jūsu rokām. Padomājiet gan par to! Cik priecīgs būs jūsu Teodors, dzirdot kaut sākumā vienkāršu melodiju! Kā līksmos Artūrs: mamma spēlē!”
“Tiešām neesmu par to domājusi, bet ideja nav slikta. Manas rokas tiešām pēdējā laikā ir kļuvušas spēcīgākas, un bez speciālas vingrināšanās jau nekas nenotiek.
