46. Pagasta centrā ir maza kafejnīca, un Ginters Veldu, Anastasiju un Romānu uzaicina uz vienkāršu piemiņas maltīti.
46.
Pagasta centrā ir maza kafejnīca, un Ginters Veldu, Anastasiju un Romānu uzaicina uz vienkāršu piemiņas maltīti. Velda par to ir tik aizkustināta! Kafejnīca ir mīlīgi iekārtota. Drīz Romānam būs pakaļ sociālā darbiniece. Bērnam ir bijis tik daudz emociju! Viņa vēders, kā izskatās, nav lutināts ar smalkiem ēdieniem. Pēc maltītes Anastasija aicina uz savu māju, kur vienā istabiņā dzīvojusi Klaudija ar Romānu. Gatavojusies gan pārcelties uz labāku mītni, taču tā arī nesanācis uzlabot savus un dēla dzīves apstākļus…
Anastasija gandrīz neko par Veldas dzīvi neizvaicā, laikam saprotot, ka tas būtu nevietā un tikai apliecinātu ziņkārību. Arī par Klaudiju viņa neko nestāsta, tik vien nosaka, ka viņas dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders…
Pagasta sociālā darbiniece, vidēja vecuma sieviete, kas iepazīstoties nosauc savu vārdu: Irma Lauciņa, Romānu sagaida pie Anastasijas mājas. Tā norunāts. Romānu pēc stundas vedīšot uz Liepas bērnunamu. Šoferis būšot noteiktā laikā klāt. Cita varianta jau neesot. Puikam viss tur, bērnunamā, būšot: jaunas drēbes, sava tīra gultiņa, daudz rotaļlietu un jauni draugi. Pagasts palikušās mantas nolikšot, vēlāk raudzīšot ko tālāk, ja esot kaut kas derīgs, lai meita ņemot sev. Irma liekas mīlīga sieviete un prot ar zēnu runāt. Viņi tikušies ne vienu reizi vien.. Velda, kā pieaugusī Romāna pusmāsa, varot pretendēt uz bērna aizbildniecību vai adopciju. Tas esot tikai laika jautājums. Daudz enerģijas gan paņemot papīru kārtošana un dažādas ģimenes apsekošanas formalitātes. Irma labprāt puiku nevestu šovakar projām, tomēr tāda nu reiz esot noteiktā kārtība… Kur viņa rāvusi, ka Veldai būtu vēlēšanās kļūt par Romāna aizbildni? Velda par to nav domājusi, vismaz šobrīd ne. Varbūt Anastasija to visu sastāstījusi, zēnu drošinot. Romāna dzīvi neviens uzreiz nevar nokārtot, pastāv stingra likumdošana un noteikumi. Anastasijas mājas otrā galā dzīvojusi Klaudija. Varbūt tur viņas miteklī ir kaut kas Romānam līdzi dodams, kā ceļamaize? Velda, palūgusi Ginteru pagaidīt mašīnā, grib redzēt mātes pēdējo mītni. Varbūt tur ir kaut kas piemiņai no mātes. Sociālā darbiniece gaidīšot Anastasijas istabā. Viņa vairākkārt esot centusies panākt kādu sanitārā stāvokļa uzlabošanos Klaudijas pusē, taču… Viņa saņēmusies uz pavisam īsu laiku pirms dēla atgūšanas no audžuģimenes… Kārtības ieviešana un uzturēšana neesot bijusi Klaudijas paradumos…
Romāns iet Veldai līdzi. Istabiņas iekārtojums ir vairāk nekā trūcīgs. Pelēcība un pamestības dvaka pilda patumšo mitekli. Daži krēsli, sašķobījies galds, apkrauts ar dažādām lietām, vecs dīvāns. Blakus tam jauns izlaižamais krēsls, uz kuru lepni norāda Romāns: “Tas ir mans! Mamma nopirka. Sega jauna! Redz, kur manas mantas, mazajā skapītī.
“Ko tu gribi paņemt līdzi? Tu taču saprati, ka šodien ar Irmas tanti tev jābrauc uz jauno māju? Kas ir tavas mīļākās lietas? Sameklē! Paņemsi līdzi arī jauno sedziņu.”
“Lego kluči, mans lācis! Re, krosenes! Pavisam jaunas. Mamma neļāva nodriskāt, teica, kad brauksim ciemos, tad. Vilkšu tagad kājās. Makšķeri es drīkstu ņemt? Varbūt tur būs upīte? Es nevienu zivi vēl neesmu izcopējis…” Romāns ir priecīgs. Viss drūmais kapu pārdzīvojums, liekas, ir jau piemirsies.
“Vai mammai bija kādas fotogrāfijas? Nu bildītes vai albums?”
