48. “Te ir!” Romāns izvelk no galda atvilktnes nelielu albumiņu.
48.
“Te ir!” Romāns izvelk no galda atvilktnes nelielu albumiņu. “Te ir arī manas fočenes! Gribi? Es tev dāvinu šito, visskaistāko: es un mamma pie skolas, kad sāku iet piecgadniekos. Redz, kāds es smukulītis. Tā mamma teica. Pareizi, ka viņa uz mani vienmēr no mākoņiem skatīsies? Tā teica tas onkulis.”
“Mamma tevi vienmēr redzēs un sargās. Tikai tu pats arī uzmanies un klausi pieaugušos. Labi? Ja tu man to fotogrāfiju albumiņu dotu, es būtu priecīga.”
“Tad tu mani neaizmirstu. Pareizi? Noliec uz sava galdiņa manu bildi un vakaros paskaties! Sarunāts! Tu man atbrauksi pakaļ, kad paies tas laiks? Es briesmīgi gaidīšu un neraudāšu. Esmu puika, un puikas neraud… Mamma gan raudāja…”
Atsveicināšanās iznāk īsa. Klāt ir šoferis ar savu busu. Romāns apķeras ap kaklu Veldai, bet pārējiem pamāj tikai ar roku. Viņu gaida ceļojums ar mašīnu, kas laikam nav nemaz tik bieži noticis. Zēns ir smaidīgs un izskatās pat laimīgs. Viņu jau satrauc jaunās dzīves sākums. Pēkšņi Velda pamana, ka pavasarīgā diena vairs nav jauka. Ārā mainījies vēja virziens. Tas ir ziemelis, kas tagad pūš, saceldams gaisā pērno lapu virtenes. Sāk snigt. Nesen vēl bija pavasaris, saule, gaisma, pirmie ziedi, un pēkšņi viss ir mainījies. Atgriežas ziema. Dabā tas nav nekas neparasts. Ziemas cīņa ar pavasari norit ik gadu.
Arī Velda pēkšņi nejūtas ne laimīga, ne vairs pacilātā noskaņojumā, kā šurp braucot, kaut blakus ir viņas Ginters. Pārdzīvotais spiež krūtis.
15. Vīrieši ir no Marsa
Ivaram ar partneriem jau desmit gadus pieder lielveikalu tīkls: desmitiem veikalu dažādos Latvijas novados. Gadu gaitā jau uzkrājusies pieredze. Mainoties valsts likumdošanai, Ivaram bijuši gan biznesa kritumi, gan arī finansiāli ieguvumi, konkurences cīņas zaudējumi un veiksmīga biznesa uzvaras. Ikdienišķi kļuvuši stresi, pamatīga slodze dienas garumā, kaudzēm dokumentu, lietišķo sakaru uzturēšana un jaunu kontaktu dibināšana.
