49. Uzskats, ka atbildīgi un zinoši darbinieki ir priekšnieka vieglas dzīves priekšnoteikums, izrādījās tikai daļēji pierādīts postulāts.
49.
Uzskats, ka atbildīgi un zinoši darbinieki ir priekšnieka vieglas dzīves priekšnoteikums, izrādījās tikai daļēji pierādīts postulāts. Ivara – biznesa cilvēka – dzīve apstiprināja, ka, pametot pašplūsmā uzņēmumu kaut vai uz vienu dienu, darbinieki, sākot no augstākā līdz pat zemākajām, maitājas: sākas līgumos neatrunāta pašdarbība, likumu apiešana, sava personiskā labuma dominēšana. Ivars uzticas saviem partneriem, taču vēlas, kā pats saka, turēt roku uz uzņēmuma pulsa un par visu, pat par šķietamiem sīkumiem, vienmēr būt personīgi lietas kursā. Konkurence ir nežēlīga. Adrenalīns izdalās, stress pastāv, taču līdz šim Ivars ar visu ir ticis galā. Sasniegta labklājība un stabilitāte. Ģimenes dzīve ir saskanīga, jau ierasta un liekas pat nesatricināma. Ar domu, ka aiz viņiem nepaliks pēcnācēji, bija jau aprasts. Sievai savs stabils darbs un ierasti dzīves standarti. No parastas datoristes un tehniskās darbinieces žurnālā viņa desmit gadu laikā izaugusi par žurnālisti, ne sliktu žurnālisti.
Tikai nesen ierastā dzīve sagriezusies šķērsām. Iveta tikmēr nelikās mierā, dudinot un pierunājot viņu uz eksperimentu par bērna netradicionālu radīšanu, kamēr viņš beidzot pēc dziļām pārdomām arī piekrita, apzinoties lietas nopietnību un risku. Patiesībā par pozitīvu iznākumu viņš ilgi šaubījās. Tas zinātnieku ieprogrammētais likās nedrošs eksperiments – kā ar pirkstu ūdenī rakstīts.
Jā! Viņi iepazinās ar ģimeni, kas tieši mākslīgās apaugļošanas ceļā tika pie mantinieka. Bērns tur auga vesels, un neviens sabiedrībā neuzzināja, ka tas radīts citādāk, nekā tradicionāli pieņemts. Bērna vecāki to visu bija paveikuši visstingrākajā slepenībā, sievai tanī laikā uzturoties ārzemēs. Viņas izpalīdze, bērna iznēsātāja, tur bijusi pašas māsa. Tā sakot, radu būšana! Kramiņu izvēlētais ceļš ir daudz sarežģītāks. Viņiem no radiem nebija piemērotas kandidatūras. Kad Ivars aptvēra, ka eksperiments ar mēģenes bērnu sākas un svešās sievietes grūtniecība ir apstiprinājusies, viņu pārņēma dīvainas izjūtas. Kļūt par tēvu šādā variantā? Protams, kā nobriedis vīrietis viņš ilgojās pēc mantinieka. Iveta savukārt bija emocionāla, bieži absolūti neaprēķināma un neizprotama kā jau radoša sieviete! Strādājot sieviešu žurnālā par žurnālisti, viņa bija par daudz ko dzirdējusi un arī lasījusi. Iveta rakstīja par svešām dzīvēm, pievienoja izdomātus notikumus, sajaucot patieso dzīvi ar izdomām. Te nu sākās viņu patiesā dzīve, par kuru žurnālā nedrīkstēja – vismaz kādu laiku – rakstīt. Ivaram bija skaidrs, ka agri vai vēlu par šo metodi rakstīs, un droši vien arī Iveta. Daži viņas raksti, pēc Ivara domām, bija izdevušies, citi bija galīgi garām un atbilda lētai gaumei. Tas bija viņas bizness, viņas kabatasnauda un arī vaļasprieks. Viņas aprakstītais šķita intriģējošs un tāpēc pieprasīts. Ivaram viņas darbošanās reizēm bija jāatbalsta arī finansiāli. Par viņa līdzekļiem tika izdotas dažas Ivetas stāstu un romānu grāmatiņas. Tās gan nekādu lielo atbalsi sabiedrības lasošajā daļā neguva, tomēr Iveta par grāmatiņām bija priecīga kā bērns. Viņas iemīļotās tēmas bija savstarpējās attiecības. Mājās krājās kaudzes grāmatu, rakstu un romānu par šo mūžīgo tēmu. Iespējams, sievas kā rakstnieces panākumi bija vēl tikai priekšā. Ivars pamanīja, ka viņa savā mājas datorā ir sākusi rakstīt par tematu, ko viņi tagad pārdzīvoja: surogācijas tēmu. Kad Ivars bija labsirdīgi par to pazobojies, viņa ne pa jokam sadusmojās, nosauca viņu par bezjūtīgu radījumu un uz Lieldienām, kad bija paredzēta tikšanās ar to sievieti – viņu bērna nēsātāju, sarīkoja emocionālu mājas skandālu un izlikās greizsirdīga uz pašas izdomātu sāncensi. Vitu Ivars tā arī nesatika. Viņam likās, ka pietiek ar to, ka abas sievietes ir satuvinājušās. Vīrietis vismaz pagaidām varēja arī nebūt redzams, ja jau Iveta nebija gatava uz Ivara satikšanos ar bērna iznēsātāju. Protams, viņus visus trīs nākotnē negaidīja vieglas dienas.
Jo tuvāk nāca dzemdību termiņš, jo neskaidrākas bija arī Ivara domas: vai viņi bija pieņēmuši pareizo lēmumu tik neizpētītā zinātnes lauciņā ielaužoties? Būtu mierīgi dzīvojuši sava bezbērnu pāra dzīvi, ja jau liktenis tā bija lēmis. Arī Ivara vecāki, uzzinājuši par mazbērna netradicionālo radīšanu, nespēja uzreiz aptvert notiekošo un palika domīgi un satraukti.
