50. Ivara mātei pat uznāca viegla sirdslēkme, palēcās asinsspiediens un nācās dzert zāles: “Ka Iveta ir neaprēķināma, es zināju, bet, ka gatava uz tādu eksperimentu…
50.
Ivara mātei pat uznāca viegla sirdslēkme, palēcās asinsspiediens un nācās dzert zāles: “Ka Iveta ir neaprēķināma, es zināju, bet, ka gatava uz tādu eksperimentu… Tev vajadzēja agrāk ar mums par to runāt, kamēr viss nebija sācies. Mēs visu kopā pārrunātu. Es būtu noteikti pretī, un viņa atmestu šo savu domu. Padomā tikai, dēls, sveša sieviete savā ķermenī nēsā tavu bērnu. Vai tas var labi beigties? Ja nu viņa, bērniņu dzemdējusi, atsakās atdot? Vai tu aptver lietas nopietnību un sekas? Māte ir tā, kas dzemdējusi. To nosaka likums. Neprasīšu nemaz summu, kas par to jums ir jāmaksā. Tu stāsti, ka tā sieviete ir gudra, inteliģenta, un tas arī nav labi. Ja viņai izveidosies izteiktas mātes jūtas, sekas tur nevar paredzēt. Jums būs jāaudzina bērns pa trim.” Tā domāja Ivara māte, un dēls atzina, ka viņai zināmā mērā var izrādīties arī taisnība.
Tēvs bija mazāk emocionāls un saskatīja lietas racionālo pusi, teikdams: “Labāk tā, nekā – nekā! Ja viss ir sācies, tad esam fakta priekšā. Neviens nevar apgalvot, ka tas būs slikti. Ņem, dēls, arī tu savās rokās procesa kontroli, skaties, lai tā sieviete laikus saprot, ka tas ir viņas darba līgums. Labi, ka viņai ir savs bērns. Es negribētu viņu satikt, lai lieki nesatrauktos, un tā jau ir tava un Ivetas darīšana. Tā jūs esat izlēmuši, un tas jāuzskata par pareizu.”
* * *
Autores Ievas Bērziņas paskaidrojums tālākā sakarā:
“Nezinu, vai lasījāt ar interesi līdz šai vietai manu gara darbu, vai tas likās no gaisa sagrābstīts un palika daudziem neievērots un pat kaitinošs. Kad sāku gadu atpakaļ interesēties par surogācijas tēmu, atradu daudz interesanta pārdomām un radās emocijas, kas prasījās uz papīra. Ieceri atvieglināja fakts, ka pati esmu ar mediķa izglītību un šo to saprotu no surogācijas procesa medicīniskās puses. Tika pāršķirstītas daudzas lapas žurnālos un citā literatūrā, ieskatījos interneta informācijā, lasīju preses ziņas. Reizēm saņēmu informāciju no cilvēkiem, kas zināja, ka esmu šinī procesā ieinteresējusies, un viņi man pastāstīja to, ko vēl nezināju. Secināju, ka tā ir tēma, piemērota manai rakstāmspalvai. Surogācijas jautājums mani sāka tikpat kā vajāt: ko jūt surogātmāte, ko sieviete un viņas vīrs, kas gaida savu bioloģisko, no pašu dzimumšūnām radīto vai citādā ceļā iegūto, svešas sievietes iznēsāto bērnu? Maz gan ticams, ka tik drīz šāda palīdzība bezbērnu ģimenēm būs viegli sasniedzama, kaut gan pasaulē ir valstis, kur tas ir atļauts arī no juridiskā viedokļa. Tas esot tur arī savdabīgs peļņas veids brīvprātīgi salīgtajām sievietēm, tā sakot – savs bizness. Tad nu tas gara darbs arī pamazām tapa: rindu pa rindai no darba brīvajā laikā un tika aiznests uz laikraksta redakciju, kur to neatteica publicēt.
