Romāns turpinājumos. 5. Mediķiem atliek tik vien, kā rokas noplātīt: “Te tev nu bija! Likās, ka raizēm par pacienta dzīvību nav pamata, visi aparātu rādītāji ir normas robežās, bet šis ņem un nomirst.”.
Romāns turpinājumos. 5.
Mediķiem atliek tik vien, kā rokas noplātīt: “Te tev nu bija! Likās, ka raizēm par pacienta dzīvību nav pamata, visi aparātu rādītāji ir normas robežās, bet šis ņem un nomirst.”
Un bija arī otrādi: sašķaidīts, kā gaļas mašīnā samalts ķermenis, kas iestājoties tikko dvašoja, pēc pāris dienām, skat, jau pēc ēdamā prasīja un ņēmās ar savu pārvērsto viepli pat pasmaidīt un humoriņu padzīt. Visādi gadījās. Reizēm likās pats sargeņģelis neatgāja no sistēmām apkarinātā auguma, un tas palika dzīvs un pat izveseļojās, kamēr citam sava sargeņģeļa tuvumā vienkārši nebija. Vai cietušais mūžā savu sargeņģeli nebija nopelnījis vai dzīves līkločos pazaudējis? Nāve pienāca, bet sargeņģeļa nebija… Tieši tā šonakt notika arī medicīnas māsas Veldas dežūras laikā. Ārsts Līcītis bija aizgājis uz uzņemšanas nodaļu, viss bija mierīgi, sanitārs palīgtelpā stumdīja traukus, tad iedīcās putekļu sūcējs. Pret rīta pusi visgrūtāk pretoties miega varai, un Velda tikai uz mirkli bija atmetusi galvu uz elkonī saliektās rokas, kad doma tikpat kā ar elektrisko strāvu iebelza: “Paskaties, kā iet Kalniņam pirmajā gultā! Tur ir aizdomīgi kluss! Nedzird skaļo elpu kā līdz šim! Klusums tur nav labs!”
Velda pielēca kājās no, liekas, tikai dažas minūtes ilgušā miega, un… reanimācijā tūliņ sākās īsta jezga: viss personāls saskrēja ap elpot pieklusušā gultu. Elektrošoks! Mākslīgā elpināšana! Atkal elektrošoks! Medikamenti caur sistēmas caurulīti! Kardiogrāfam pieslēgtais monitors vienalga palika mēms un rādīja taisnu svītru… Viss! Pūles nevainagojās ar panākumu. Nācās atzīmēt slimības vēsturē ārsta konstatēto faktu: nāve iestājās tikos un tikos… Kas vainīgs? Personāls? Traumas smagums? Likteņa lemtais? Protams, savu lomu varbūt nospēlēja arī Veldas neuzmanība. Reanimatologs tūliņ pēc notikušā viņai aizrādīja, pirkstu kratīdams: “Neticu, ka nebija nekādu priekšvēstnešu! Tiem bija jābūt saskatāmiem monitorā! Miegamices tādi!” Dakteris bieži vadīja savu komandu ar žestiem, un brīžiem personālu tracināja viņa vertikāli paceltais labās rokas rādītājpirksts un sulīgie izteicieni. Tikai Velda viena zināja savu vainu un sevi šaustīja pārmetumos, ka aizsnaudusies un atslēgusies uz sekundēm vai varbūt minūtēm. Kas to redzēja, kas apsūdzēs? Liecinieku nebija, un neviens nevarēja pateikt, kā būtu, ja būtu. Smags slimnieks bija nomiris, un pie nāvēm te bija pierasts. Ak, cik pierasts! Protams, vairākums izdzīvoja un tika pārvesti pa savu profilu nodaļām. Reanimācija bija pirmais etaps, pirmais siets šinī dzīvības un nāves mašinērijā. Te strādāt nevarēja kura katra medmāsa, te bija vajadzīgs savs krampis: gan fiziska, gan psiholoģiska varēšana.
