Romāns turpinājumos 55. Tas jau ir iegājies. Tagad viņām būs daudz ko runāt, domāt un pārdzīvot.
Romāns turpinājumos 55.
Tas jau ir iegājies. Tagad viņām būs daudz ko runāt, domāt un pārdzīvot. Priekšā ir pats atbildīgākais grūtniecības laiks. Eleonorai ir iedota brīvdiena. Acīmredzot šoreiz laukos pa nakti paliks arī Ivars. Viņi abi sen zina par gaidāmo ģimenes dubulto pieaugumu, kamēr Vita nav pat nojautusi… Inkubatorā ir ne viena, bet divas olas, kas drīz izšķilsies… Tam jābūt dubultam priekam. Varbūt neko līdz šim nezināt ir bijis labāk? Ko dotu lieks uztraukums, ja tur neko nevar grozīt?
Ar viņu pa ceļam neviens nerunā, it kā viņas mašīnā nemaz nebūtu. Kramiņi arī savā starpā nesarunājas tikpat kā ūdeni mutē ieņēmuši. Varbūt arī viņi nav izlēmuši, par ko un kā šobrīd runāt. Ir jūlija sākuma karsta pēcpusdiena. Aiz mašīnas gaisā ceļas pelēkie lauku ceļa putekļi. Vasara ir savā pilnbriedā. Pamalē drūzmējas tumši lietusmākoņi, un daba gaida veldzi. Ik pa brīžam zibens šautras debesīs zīmē draudīgus rakstus. Vitu šodien ir vēl viens pārsteigums: viņai ir viesis – Velda. Protams, māsa ir tieši tas, kas viņai pašreiz vajadzīgs.
Viss laikam rit pēc Ivetas rakstīta scenārija: lielais noslēpums, tā atklāšana, mierinājuma vārdi un negaidīts, mīļš pārsteigums. Abi nedzimušie puikas, laikam procedūras satracināti, Vitas vēderā kustas gandrīz nepārtraukti. Kas zina, kā viņus nosauks Kramiņi, bet Vitai pēkšņi liekas, ka viņa zina, kādos vārdos jānosauc viņas nēsājamie. Dvīņus aizvien nosauc līdzīgos vārdos.
Savā dienasgrāmatā viņa vēlāk rakstīs: “Šodien uzzināju, ka nēsāju divus Kramiņu bērnus, man liekas, ka bērnu vārdi ir Aldis un Valdis. Jūtos kā kāda bērnu mašīna, kam tikai viens uzdevums – iznēsāt un dzemdēt. Svešas olas inkubatorā… Ja tie būtu mani un iemīļotā vīrieša bērni, droši vien būtu ne tikai pārsteigta, bet arī laimīga: ar vienu šāvienu, kā saka – divi zaķi… Tagad nesaprotu, vai priecāties vai skumt. Nespēju ne vienu, ne otru. Ir šoks! Atliek gaidīt savu lielo brīvlaišanas stundu. Kāda tā pienāks? Vēl vismaz mēnesis, kas jāizstaigā. Labi, ka man ir Rihards, kurš ļoti gaida mana “komandējuma” beigas. Ceru, ka dēls nekad neuzzinās par manu savdabīgo darbu, kas prasījis tik daudz! Viņš to varētu saprast nepareizi, nespējot arī tad, kad būs pieaudzis, pieņemt savas mātes izmisuma soli, kad, likās, tikai tā varēja iegūt līdzekļus. Ir nu gan Eleonorai uztrenēta acs! Kaut viņa mani neizprašņātu par vīru, par ģimeni… Atbildes vienalga nebūs. Kramiņi noteikti ir pateikuši modrajai vecmāti par gaidāmajiem dvīņiem. Kad Kramiņi runās ar mani par tālāko? Varbūt par papildu atlīdzību? Domāju, ka varu izdarīt cēlu žestu un labajai Ivetai pasniegt dāvanu, ko viņa jau sen ir gribējusi: šoreiz divus bērnus viena vietā. Viņa ir jauka, labi iepazīta sieviete! Viņu negaida vieglas dienas. Ja nu manās miesās augušie bērni izrādīsies citādi, nekā viņa savu laimi ir iedomājusies? Nezinu, vai paliksim draudzenes vai labāk attālināties uz visiem laikiem? Saņemt pielīgto un vēsā mierā visu censties aizmirst? Jārunā par to ar psihologu!
Vai Iveta ir gatava, pati nepiedzemdējusi, ķerties pie mātes pienākumu pildīšanas? Vai viņas mīlestība nebūs tikai tāda surogācija? Kāds liktenis būs zēniem, kas piedzims Lauvas zodiaka zīmes valdīšanas laikā? Vai viņi jebkad uzzinās, kas ir gan savu vecāku pirmsākuma, bet svešas sievietes iznēsāti? Vai arī tā nebūtu trauma bērnībā, kam milzīgs iespaids uz viņu dzīvi? Nekas nav tik vienkārši kā man agrāk likās. Cik vieglprātīgu lēmumu es pieņēmu, toreiz nedomājot par sekām! Es toreiz biju pilnīgi cita sieviete. Nabadzība un izmisums laikam bija laupījuši manu veselo saprātu.”
Visu vakaru abas māsas pavada kopā. Kramiņi ir kaut kur aizgājuši, un neviens netraucē izrunāties. Māsas kādu laiku nav tikušās. Dīvaini, bet viņas sākumā nerunā par gaidāmajiem dvīņiem, it kā viņu nemaz nebūtu.
