Trīsdesmit piektajā grūtniecības nedēļā Vitai ir veikts ķeizargrieziens. Viss ir tā, kā teikusi Velda: ārstu profesionalitāte ir augsta, viņa nejūt pat nekādas sāpes.
Trīsdesmit piektajā grūtniecības nedēļā Vitai ir veikts ķeizargrieziens. Viss ir tā, kā teikusi Velda: ārstu profesionalitāte ir augsta, viņa nejūt pat nekādas sāpes. Kad viņa pamostas no narkozes, pirmais, ko viņa ierauga, ir ziedi uz naktsgaldiņa. Tās atkal ir baltas maigi smaržojošās frēzijas. Tās viņa ir godam nopelnījusi, un ne tikai tās… Pie gultas stāv abi Kramiņi. Norūpējušos un gaišu skatienu viņā veras Iveta, bet Ivars (Vita ļoti samulst par vīrieša rīcību): viņš tik maigi saņem un noskūpsta savu bērnu iznēsātājas roku, ka Vita no šīm izjūtām nespēj atgūties vēl ilgi pēc tam. Viņa atturība un reizēm pat tāda kā ignorance neliecināja, ka patiesībā viņš Vitu ir cienījis un varbūt arī apbrīnojis… Dievs vien to zina, kādas bijušas viņa domas… Ka ar bērniem viss ir labi, tas redzams no dvīņu bioloģisko vecāku izturēšanās.
Pēc brīža Ivars atstāj sievietes divatā.
“Tu gribēsi viņus redzēt?” pēc brīža vaicā Iveta. “Esmu tik pateicīga tev, tu neticēsi: kamēr viss notika un tevi operēja, es lūdzu Dievu, ko pavisam līdz šim nepratu. Liekas, ka kaut kas gaišs ar mani notika šinī laikā. Neticami, ka tā var justies.” Iveta atkal apkampj cieši Vitas plecus. Tā viņa aizvien darījusi, kamēr viņas bērni bija pie Vitas.
“Esmu domājusi, kā man labāk izturēties. Velda iesaka nesasteigties.”
“Varbūt labāk, ja es pārciešu šo šķiršanos tieši tagad un uz visiem laikiem. Kāpēc redzēt to, kas man nepieder? Tu, Ivetiņ, būsi laba māte saviem puikām. Viens ir virsplānā, un to es jums gribētu dāvināt. Jūs man lieliski šo mēnešu laikā palīdzējāt… Es ar šo brīdi esmu atkal Īvande, bet tu – savu bērnu māte, inkubators ir izslēgts…”
“Nezinu, kā tev pateikties, ja neskaita oficiālo norunu. Par to mēs vēl runāsim un visu kārtosim tuvākajā dienās. Atpūties! Atstāšu tev palasīt savas piezīmes, kas radās lielajā gaidīšanas laikā. Tur ir visas manas emocijas. Varbūt tās tev palīdzēs saprast visu, kas notika ar mani. Tu esi tik stipra sieviete! Brīnišķīga mūsu bērnu iznēsātāja! Paldies, simtiem paldies!” un Iveta glāsta Īvandes vaigus, skūpsta viņu un raud. Tās ir pateicības un prieka asaras. No rokas somiņas viņa izņem divas paprāvas klades un noliek tās uz naktsgaldiņa.
“Jūsu mājās aiz mana dīvāna sienassegas ir burtnīca ar manām piezīmēm – dienasgrāmata. Tanī arī es rakstīju visu, kas jānoraksta no dvēseles. Es to netaisos pārlasīt. Tikai sagadīšanās dēļ es pirms operācijas to neiznīcināju. Eleonora iztraucēja. Negribu, lai to lasa sveši cilvēki. Iznīcini, kad izlasi!… Tā ir inkubatora dienasgrāmata.
