6. Veldai kaut kā pēdējā laikā pietrūka un likās ļoti svarīga: dvēseles komforta, pašas fiziskās veselības. Varbūt tas bija izdegšanas sindroms, kā to sauc šaurākās mediķu aprindās.
6. Veldai kaut kā pēdējā laikā pietrūka un likās ļoti svarīga: dvēseles komforta, pašas fiziskās veselības. Varbūt tas bija izdegšanas sindroms, kā to sauc šaurākās mediķu aprindās. Viņa bija izdegusi kā krāsns, kurā nav laikā iemests kurināmā papildinājums fiziskās un garīgās enerģijas veidā. Pat metāls nogurstot, mūžīgi zobratos ritot.
Neviens darbā gan Veldu par šo negadījumu nenosodīja, neizteica aizrādījumu, nesasauca sapulci. Drīz sekos atkal jauni notikumi, un pa nodaļas stūriem joprojām glūnēs kaulainā. Tā notiek ne jau pirmo dienu – smags avārijā cietušais nesagaidīja rītu un pārcēlās uz citu, dzīvajiem nepazīstamu pasauli. Kalniņu arī negaidīja viegla dzīve – kakla skriemeļu trauma, paraplēģija – roku un kāju paralīze – neliecināja par labu izveseļošanās prognozi. Bija jau pagājušas vairākas dienas pēc divu spēkratu sadursmes, bet Kalniņa rokas un kājas palika nekustīgas. Varbūt pats Dievs viņu – kā tautā teiktu – pasauca pie sevis, atbrīvojot no mūžīgām mokām gultā vai labākajā gadījuma ratiņkrēslā. Lai tur būtu lai vai kā, bet tas bija vēl viens piliens Veldas noguruma pilnajā, stresa pārņemtajā un maz atmaksātajā, kaut tautā tik glorificētajā, medicīnas māsas karjerā.
Otrā dienā punktu visam pielika mirušā Kalniņa sievas ierašanās. Daudz ko var pateikt bēdu nomākts cilvēks. Dusmas ir pati pirmā reakcija, ko nākas izjust ne tik reti uz savas ādas mediķiem, taču viņas teiktais bija kā nolādējums: “Jūs bijāt tā māsa, kuras dežūras laikā viņš nomira! Dakteris vēl vakar teica, ka viņš nav tik bezcerīgs, ka dziļie refleksi ir saglabāti. Vismaz es sapratu, ka viņš varētu dzīvot! Jūs tur kaut ko sajaucāt! Neuzmanījāt! Varbūt nogulējāt?” Nedaudz atguvusies no elsām, Kalniņa atraitne vēl piebilda: “Kad jums pašai nāksies tuvinieku zaudēt, jūs mani vēl pieminēsiet!”
Viņa vēl kaut ko teica par tiesu darbiem, un tad Velda neizturēja, pagriezās un devās projām, un nespēja tik drīz atgūties no šīm nievām. Kaut kur zemapziņā gruzdēja arī vainas apziņa. Projām! Jāiet projām no šī sasodītā darba, kur tik daudzi varēja bakstīt acīs par lietām, ko paši nesaprata. Kas varēja apzvērēt, ka slimnīcā ir viņas vienīgā īstā vieta? Te vajadzēja dzelzs pacietību, azbesta izturību un biezu ādu. Tā visa viņai vairs nebija. Septiņi gadi kā uzvilktam pulkstenim, un nu viņas atspere bija pušu. Pāriet uz citu vieglāka profila nodaļu vai pie papīriem viņa negribēja.
