Romāns turpinājumos.8. Vajadzēja pacietīgi meklēt, jo, kā saka, darba meklēšana arī ir darbs. Velda pētīja žurnālu “Mans mazais”: vajadzīgas mīļas, gādīgas, jautras, uzticamas, zinošas, pacietīgas un visādi citādi pozitīvas aukles.
Romāns turpinājumos.8.
Vajadzēja pacietīgi meklēt, jo, kā saka, darba meklēšana arī ir darbs. Velda pētīja žurnālu “Mans mazais”: vajadzīgas mīļas, gādīgas, jautras, uzticamas, zinošas, pacietīgas un visādi citādi pozitīvas aukles, taču, tuvāk iepazīstoties ar ģimeni, algu daudzviet solīja tikai aploksnē un nelielu. Līdzko bērna vecāki uzzināja par potenciālās aukles iepriekšējo darbu, sekoja izbrīns un neizpratne, aizdomīgums un papildu tincināšana. Vieni pētīja, vai Valda nav alkoholiķe vai narkomāne un vieglas uzvedības sieviete. Vairākās vietās durvis aizcirta Velda pati, tik aizskaroši bija jautājumi. Krietno ģimeņu mātēm radās arī aizdomas, ka aukle varētu pavedināt viņu vīrus. Dažās ģimenēs izlutināto mazuļu negatīvās reakcijas uz aukles pielabināšanās mēģinājumiem bija noteicošās: “Ne un ne! Es tevi negribu! Prom!” Viņa šiem bērniem laikam pēc sava ārējā veidola nelikās simpātiska. Mazulis taču atzīst tikai savu mammu un iekarot simpātijas nav tik vienkārši, kā sākumā likās, sevišķi, ja auklējamais vairs neguļ šūpulī. Velda pēc iegūtās aukles vietas meklēšanas pieredzes varētu uzrakstīt humoristisku vai varbūt skumju stāstu par to, kas piedzīvots, redzēts un izjusts. Aukles vietas meklējumi ilga vai veselu mēnesi bez panākumiem. Abpusējas simpātijas izpalika, un Veldai jau zuda cerības. Bija izsīkuši arī pēdējie graši maciņā. Saldā brīvības garša bija kļuvusi rūgtena…
4. Profesionāla aukle
un mājkalpotāja
Beidzot viņu darbā salīga kāds vīrietis – Teodors Lācis, kurš viens tobrīd audzināja trīsgadīgu puiku. Sieva atradoties slimnīcā ar ilgstošu un acīmredzot nopietnu slimību. Laikam viņas medicīnas māsas arods te likās noderīgs. Vīrietis ieminējās, ka Velda varētu vēlāk palīdzēt sievai, izdarīt viņai injekcijas un manipulācijas. Velda piekrita, jo tad viņa justos reizēm arī kā medmāsa. Piesolītā alga bija necerēti augsta – gandrīz kā divas medmāsiņu algas, turklāt ar oficiālu līgumu, garantijām un avansu. Viņai bija jāuzņemas arī tāds kā saimnieces un ekonomes darbs, jo saimnieks strādājot divpadsmit stundas dienā piecas dienas nedēļā. Darba devēja māja bija labiekārtota un atradās tuvu centram, te viņai būs arī sava istaba, tātad durvis, kuras aiz sevis aizvērt, kad beigsies darba pienākumi. Iepriekš īrēto istabiņu pilsētas nomalē viņa gan neuzteica, apsolot saimniecei drīzumā samaksāt iekavēto īres parādu.
Jaunā darba dzīve sākās ne gluži tā kā Velda bija iztēlojusies. Pirmajā dienā nekādas sapratnes no bērna puses: Artūrs viņu nepieņēma, tupēja istabas kaktā un lūrēja caur pieri kā kāds buciņš. Kā gan citādi? Viņam aukle vēl nebija bijusi. Tagad sveša tante mājās, tētis projām. Pielabināties un iepatikties vajadzēja prast. Velda izvēlējās ignorēšanas taktiku: nepiegrieza puikam vērību, apskatīja viņa spēļu mantas, sāka pati ar tām rotaļāties kā maza meitene. Viņai ar māsu tādu spēļu lietu nekad nebija: izsmalcinātu un acīmredzot arī dārgu. Mantu bija veseli kalni: kubiki, konstruktori, muzikālas rotaļlietas, liela koka automašīna, trīsritenis, dzīvnieciņu kolekcijas, bērnu grāmatas spilgtām un krāsainām bildēm. Atstatu stāvēja bērnu kvadricikls tikpat kā automašīna – džips ar akumulatoru, kuru puika acīmredzot prata vadīt. Tādu rotaļlietu viņa nebija redzējusi. Acīmredzot braucamais bija arī dārgs!
