Pagājušajā sestdienā vēroju, cik pacietīgi pilsētas iedzīvotāji gaida atbraucam zemniekus, lai no viņiem pirktu kvalitatīvu pienu, biezpienu, mājās sietu sieru un īstu lauku krējumu, nevis tā produktu.
Pagājušajā sestdienā vēroju, cik pacietīgi pilsētas iedzīvotāji gaida atbraucam zemniekus, lai no viņiem pirktu kvalitatīvu pienu, biezpienu, mājās sietu sieru un īstu lauku krējumu, nevis tā produktu. Viens otrs, nevarēdams nociesties, steidzīgi cēla pie lūpām burku ar pienu, lai nodzertos lauku labumu. Apbēdināts jutās tas, kurš atsteidzās tad, kad zemnieks visu pienu jau bija pārdevis. “Nākamajā reizē, lūdzu, atvediet vairāk, kas var būt labāks par pašceptas maizes riku un īsta lauku piena malku!” skanēja lūgumi un tūlītēji vērtējumi. Redzētais lika domāt par to, cik ļoti cilvēki ir izslāpuši pēc labiem piena produktiem; bez ķīmijas audzētiem burkāniem, bietēm, kāpostiem un kāļiem; pēc vistu olām un vistām, kuras nezina, kas ir augšanu veicinošie hormoni, tāpēc, liktas katlā, neizšķīst piecās minūtēs; pēc kvalitatīvas cūkgaļas un citiem mūsu zemnieku saimniecībās ražotajiem labumiem. Diemžēl Gulbenē tos nav kur iegādāties, jo, piemēram, tirgū nav kaut neliela tam domāta paviljona. Saprotu, tāda ierīkošana ir saistīta ar izdevumiem, jo vajadzīgas saldējamās iekārtas, vitrīnas, galdi, turklāt blakām taču atrodas lielveikals, kur ir gan piens, gan gaļa, sak, ko jūs vēl gribēsiet. Tomēr, manuprāt, tirgus daudz vairāk atbilstu savām funkcijām, ja tajā mazāk vietas ierādītu lietotu apģērbu tirgotājiem, tā vietā ierīkojot paviljonu, kur viss atbilstu sanitārajām prasībām gaļas produktu tirdzniecībai. Iespējams, ka tad liela daļa gulbeniešu nebrauktu pēc gaļas uz tirgu Balvos vai citur.
