Alūksnietei Vandai Leiškalnei ir visai skumjš dzīvesstāsts. Taču garajā mūžā ir bijušas arī priecīgas dienas.
Alūksnietei Vandai Leiškalnei ir visai skumjš dzīvesstāsts. Taču garajā mūžā ir bijušas arī priecīgas dienas. “Mēs bijām muzikāla ģimene. Mamma ar tēti saskatījās un sāka dziedāt, tad es tik vilku līdzi,” atceras Vanda.
Viss mūžs pavadīts tepat – Alūksnes pusē. Liepnā beigusi sešgadīgo skolu, bet no četrpadsmit gadu vecuma viņu mācījusi tante. Tad Rīgā studējusi par advokāti, bet vecāki gribējuši, lai Vanda kļūst par mediķi. Tā arī viņa apguvusi masiera profesiju. “Skolas esmu beigusi, bet kara laikā visi papīri sadega, tā kā…,” iedomājas Vanda. Viņa dzīvē divas reizes visu sākusi no nulles, jo nežēlīgais karš iznīcinājis visu, kas bija ar pašu spēkiem izveidots, sakopts un savākts.
Vanda dzimusi pirmdienas rītā, līdz ar saules uzlēkšanu. Esot stāstīts – kā atspīdējusi pie debesmalas saulīte, tā arī parādījusies Vandas galviņa. Vārdu likuši abi vecāki, viņiem vārds Vanda paticis. Tas esot gan latviešu, gan igauņu vārds – Vandas tēvs cēlies no Igaunijas puses.
Daudzi sakot, ka pirmdzimtajiem ir biostrāvas. Vanda ir pirmdzimtā, un viņai dabas dotas strāvas ir. Daudzi cilvēki nāk pie Vandas masēties, ārstēties un arī lūgt padomu, kuru Vanda nekad neliedz. Savu veselību uztur tikai ar kaltēto augu tinktūrām. Cilvēki sakot, ka Latvijā otru tādu kā Vanda ir grūti atrast. Uz Alūksni pie Vandas brauc studenti no Rīgas gan ārstēt kādu kaiti, gan apgūt zināšanas.
