Šovasar biju ekskursijā Horvātijā. Pa pilsētu mūsu grupu pavadīja krievu valodā runājoša gide Svetlana. Kad bija pienācis laiks atvadīties, viņa teica, ka tūristi no Latvijas ir interesanti ar to, ka sākumā ir ļoti nopietni un uzmanīgi skatās uz gidi un klausās. Bet pēc tam ir ļoti patīkami, ja ekskursijas beigās latviešu tūristu nopietnajās sejās parādoties smaids. Kāda sievie-te no Maskavas, kad atpūtusies Horvātijā, pamācījusi Svetlanu, kā izturēties, ja tūristi ir no Baltijas valstīm. Tātad viņai bijusi kaut kāda pieredze šajā jomā. Viņa teikusi: “Svetlana! Protams, vispirms būtu vēlams, lai jūs būtu blondīne, bet tas nav vairs reāli.” Te nu jāpiebilst, ka gide Svetlana bija izteikta tumšmate un blondīne nudien no viņas nesanāktu. Radās izbrīns, kāpēc tāds stereotips izveidojies, ka mums labāks kontakts būtu ar blondīni – mēs taču neesam visi blondi! Vēl viņa ieteikusi runājot nevicināties ar rokām, kas raksturīgs temperamentīgajiem dalmāciešiem. Ar mīmiku kaut ko varot parādīt, bet ne daudz – tad viss būšot labi. Arī tas man nudien nebija ienācis prātā, ka žestikulēšana varētu radīt nepatiku pret runātāju. Būs jāpavēro. Vēl Svetlana uzsvēra – ir patīkami, ka mēs, latvieši, protam krievu valodu. Tiesa, tas jau vairāk attiecas uz vecāko paaudzi, lai gan, manuprāt, jebkuras valodas zināšana ir zelta vērta. Kāda latviešu valodas skolotāja Svetlanai esot teikusi, ka viņai labi sanākot “uz redzēšanos” un “brauciet vēl”. Un tiešām – viņai sanāca ļoti labi! Ja grupa beigās smaidot, tad tas esot labs rezultāts. Un mēs smaidījām, to visu klausoties. Var jau būt, ka tas tāds iestudēts joks vien bija, lai izsauktu smaidu mūsu sejās, jo pārlieku nopietni jau nu esam gan, tomēr tas bija tik sirsnīgi! Un vēl citās zemēs ir ieinteresēti, lai mums būtu augsts materiālās labklājības līmenis, jo tad mēs brauksim pie viņiem ekskursijās. Bet tepat pie mums pirms kāda liela pasākuma viens no organizatoriem teica, ka pēdējo desmit gadu laikā latvieši ir stipri izmainījušies un ne uz to labāko pusi. Īpaši tie, kas dzīvo Rīgā vai tās tuvumā. Viņi ir kļuvuši ļoti iedomīgi. Turklāt tos, kas dzīvo tālāk no Rīgas, vairs neuzskata par cilvēkiem. Skumji, ka tā. Varbūt arī mums vajadzētu kādu, kas pamāca, kā savā starpā izturēties, lai mēs, latvieši, vairāk smaidītu un rīdzinieks teiktu: “Uz redzēšanos!” – bet laucinieks atbildētu: “Brauciet vēl!”
