24.janvāra numurā bija publicēta autora, kas vēlējās palikt anonīms, pārdomas pēc raksta “Dzirkstelē” “Nepaiet vienaldzīgi garām uz ielas gulošajiem”.
24.janvāra numurā bija publicēta autora, kas vēlējās palikt anonīms, pārdomas pēc raksta “Dzirkstelē” “Nepaiet vienaldzīgi garām uz ielas gulošajiem”. Autors savā vēstulē aicināja izteikt pārdomas par šo tēmu, uzsverot, ka “nosalšana bija cilvēka izvēle”.
Viņa pārdomas izraisīja plašas diskusijas interneta portālā “www.tvnet.lv”, kur bija publicēta šī vēstule. Piedāvājam iepazīties ar dažiem komentāriem.
Aiva: – Tā globāli, Visuma mērogā raugoties, gulošie jau neizvēlas savu likteni, bet gan mēs, kas vienaldzīgi paiet garām, vai mēs, kas tikai pajautājam, vai ar tevi viss kārtībā? Visums jau mūs pārbauda, mūsu ceļā kādu bomzi, ubagu un narkomānu noliekot. Kāpēc tieši tu, tieši šodien un tieši pa šo ceļu ejot viņu satiki? Vai mums, mums, mums, kurus par normālajiem un pozitīvajiem sauc, sevī pašos pietiek spēka, labās gribas pēc vienas atķērkšanas (…pašla … utt.) iet un palīdzēt nākamajam? Vai savam sargeņģelim katru rītu mēs, normālie, pasakām paldies par silto dzīvokli, mīļo meitu, fantastisko sieviņu?
Skaiduvīrs: – Ir tāda lieta, ja kādu uz zemes gulošo modina, tad tas ir jādara tā, lai netraumētu sevi. Tas skan banāli, bet gadās, kad modina alkoholiķus, tie kļūst agresīvi, un sāk vicināties ar rokām. Tajā brīdī ir reāla iespēja dabūt pa žokli. Tāpēc ir ieteicams purināt aiz tuvākā pleca, atrodoties bišķi nostāk. Kad persona pamodusies, tad pajautāt: “Vai viss ir kārtībā?”, “Vai izsaukt ātro palīdzību?” Es šo paņēmienu izmantoju vasarā, tiesa, visi, kam es to jautāju, bija alkohola reibumā, un pēc tam, kad piedāvāju izsaukt “ātros”, viņi atbildēja, ka viss ir kārtībā. Dīvaini, bet ziemā man šādi gadījumi nav bijuši, laikam tāpēc, ka tagad manas gaitas notiek pa to laiku, kad visi gulošie ir jau savākti. Bet pamatdoma ir šāda: kāpēc nepaprasīt, vai viņam ir nepieciešama palīdzība, jo, iespējams, ka tur guļ kāds tēvs (iespējams, ka viņam ir kāda lēkme) saviem dēliem, kurš tāpēc, ka neviens viņam nepalīdzēja, nomira un atstāja savus dēlus bez kontroles. Dēli aizgāja zagt un kļuva par narkomāniem, līdz kādu dienu sadūra tā cilvēka mazo meitiņu, kas bija vienaldzīgi pagājis garām. Un viss, ko vajadzēja izdarīt, bija tikai pajautāt: “Vai ar tevi viss kārtībā?”
ella4: – Un kas gan teicis, ka cilvēki, kuri zaudējuši mājas, darbu un “sabiedrisko stāvokli”, strādā mazāk un nerūpējas par ģimeni labāk kā daža laba biroja žurka? Gar manām mājām katru rītu, ratiņus vilkdams aiziet, kāds vīrs, kuram, pēc visa spriežot, ar mājām pašvaki un darba nav. Bet viņš katru rītu aizbrauc ar tukšiem ratiņiem un vakarā ar pilniem atgriežas. Vāc taču kaut ko visu dienu. Varu gan iedomāties, ka darbā viņu neviens ņemt nelaužas. Un vēl saprotu, ka vienīgais mierinājums tādā stāvoklī ir piedzerties. Un vēl sasodīti daudz ir pļēguri, kurus ciena tikai tāpēc, ka viņiem liels rēķins bankā.
Cepums: – Ne vienmēr mūsu sliktas izvēles pēc mēs esam nonākuši situācijā, kad mums sevis ļoti žēl un tāpēc nodzeramies. Dzīve mēdz būt netaisnīga. Alkoholisms ir slimība, un ir tādi cilvēki, kuri paši neizdara nekādu izvēli, viņus vada atkarība. Pavērojiet, ka ar to cīnās tajās valstīs, kur to saprot – Zviedrijā (cenas pieejamība, pusaudži).
Pastaigājiet pa Vecrīgu piektdienas vakarā! Vai tiešām tik daudz jauniešu izvēlējušies: neīstos smaidus, neīstas draudzības, neīsto drosmi, neīsto spēku. Varbūt tomēr viņu izvēlei pirkstu pielikusi atkarība. Pats esmu vairākiem gulošiem dzērājiem gājis klāt un iedunkājis, teikdams, lai iet siltumā guļ. Ne jau viņu dēļ, varbūt sevis.
Nikija: – Taisnība ir katram sava, nestrīdos, bet es vienreiz nepalīdzēju piedzērušai tantiņai, kura man pati lūdza, lai es pasniedzot viņai roku, bet man, redziet, bija kauns viņai pieiet klāt, jo viņa bija smirdīga bomzene, pēc tam man sirdsapziņa ilgi klauvēja un nelika mierā. Protams, ka ne jau vienmēr būs kāds, kas palīdz, ja būs lemts, tas bomzītis nobeigsies šā vai tā, jo viņš tiešām ir izvēlējies savu dzīves ceļu. Tomēr es negribētu būt tā, kas atstāj viņu tajā liktenīgajā brīdī. Tik daudz, kā izsaukt policiju vai “ātros”, jau nu gan mēs varam
Samaja: – Es negribu teikt, ka nevajag palīdzēt cilvēkam uz ielas, bet, ja tu esi tā piemaucies, ka nejēdz, kur atrodies, par sekām ir jāatbild tev pašam, nevis man. Varbūt biju neiejūtīga.
* * *
Kā domājat jūs? Rakstiet mums!
