Andris Zīlnieks Gulbenē dzīvo jau trīs gadus. Smejot saka, ka dzīves vēji viņu šurp atnesuši, lai viņš varētu izvēdināt galvu no visām problēmām, nelaimēm un nebūšanām, kam gājis cauri.
Andris Zīlnieks Gulbenē dzīvo jau trīs gadus. Smejot saka, ka dzīves vēji viņu šurp atnesuši, lai viņš varētu izvēdināt galvu no visām problēmām, nelaimēm un nebūšanām, kam gājis cauri. Šis esot laiks, lai sev pajautātu, kādēļ dzīvo un kas šajā dzīvē ir vērtība. Iespējams, ka atbildi viņš ir atradis.
Andris metāllūžņu iepirkšanas un pārstrādes firmā “KV un S” ir izpilddirektors. Dzimis un audzis Ventspilī. Tā ir viņa tēva dzimtā puse. Mamma dzimusi Vecpiebalgas pusē, tādēļ arī Vidzeme un Gulbene viņam ir gluži kā otrās mājas. Desmit gadu vecumā, kad zaudējis tēvu, kopā ar mammu, brāli un māsu devies dzīvot uz Talsiem. Atceroties šo laiku, Andris saka, ka tas mācījis patstāvību. Tā vēlāk noderējusi dzīvē.
– Kad satikāmies pirmoreiz, teici, ka esi izbijis zemessargs. Pastāsti par dzīvi pirms Gulbenes posma.
– Trīs gadus – no 1981. līdz 1984.gadam – dienēju uz jūras. Tā man bija vērtīga dzīves skola, biju visu laiku tādā kā pulvermucā. Armijas laikā piedalījos daudzcīņā un trīs gadus veltīju veselības stiprināšanai. Atbraucot mājās, kopā ar draugiem devos uz Tjanšanu. Guļot 4000 metru augstumā, smejot nolēmām, ka vajadzētu mēģināt padzīvot nežēlīgos apstākļos, pārbaudīt, vai mēs tam esam gatavi.
Caur smiekliem tas arī piepildījās. Devāmies uz Hantimansijsku, uz Ziemeļiem. Ar komjaunatnes triecienspēku vedām uz naftas vadu caurules. Redzēju, cik vienkārši un grūti ir dzīvot Ziemeļos. Mašīnā un tundrā. Tam es ziedoju nepilnus divus gadus. Liela nozīme tolaik bija naudai. Mēnesī par darbu ziemeļos maksāja 1800 rubļus.
Piedzīvoju visu ekstremālo. Vietējie teica: “Jūs, latvieši, esat tāda interesanta tauta. Tad jūs atved uz šejieni ar varu, tad jūs paši braucat.” Bija slikta pārtika, veselību tur atstāju. Ziemeļos var strādāt, ja blakus ir drauga plecs, uz ko paļauties. Man tāds bija. Žēl, ka draugs, pelnot naudu, saslima ar tuberkulozi un tagad guļ kapos.
Pēc tam astoņus gadus strādāju Talsu zemessardzē par rotas komandieri, sākot ar barikāžu laikiem. Biju klāt, kad Skrundā spridzināja lokatoru. Man bija vajadzīgs šis ledlauža laiks, lai es citiem cilvēkiem varētu sniegt drošības sajūtu. Tolaik palīdzēju kriminālpolicijai ķert zēnus, kas ar muskuļu spēku vai ieročiem gribēja viegli tikt pie naudas. Man patika, ka mēs kā zemessargi visur bijām pirmie, ka varēju atdoties darbam. Idejas vārdā un no tīras sirds es vienmēr daudz esmu varējis dot.
– Kas tevi mudināja meklēt darbu tik tālu prom no mājām?
– Ar laiku jutu, ka darbs mani lēnām sadedzina. Es vēlējos, lai cilvēki man uzticas, lai vīri man tic un iet līdzi. Man jau citi teica, ka es labi jūtos, ja man lodes spindz gan ausīm. Jā, tad es atdzīvojos. Atalgojumam tobrīd bija otršķirīga nozīme.
Bet cik ilgi, ja no dienas dienā atver ledusskapi un tas visu laiku ir tukšs? Ir grūti dzīvot visu laiku zem palielināmā stikla, kad par personisko dzīvi nākas aizmirst. Bet mani dzīvu uzturēja paveiktie labie darbi. Piemēram, kad mežā atradu bērnus, arī tādus, kas no mājas izdzīti. Tādi gadījumi man vienmēr lika domāt, uz ko mēs, cilvēki, tiecamies.
Ārstu nolaidības dēļ nomira mana mazā meitiņa. Pēc laika saslima arī otra meita un 11 mēnešu vecumā nomira. Bataljona komandieris toreiz atļāva man pa dienu metināt svečturus un citas lietas, ko pārdot, lai iegūtu naudu zālēm. To visu atdevu meitas ārstēšanai. Man ir vēl trešā meita Laura. Vajadzēja noturēt sevī kādu līdzsvaru un nesadegt. Apglabāt savus bērnus ir grūti, bet ir neiespējami visu laiku dzīvot atmiņās.
Tad man bija nosūtījums uz Bosniju. Atbraucot mājās, es sapratu, ka arī ģimeni esmu pazaudējis. Tad man gribēja noņemt kāju, es domāju, ka kļūšu invalīds. Esmu deviņas reizes operēts. Tomēr veiksmīgi tiku cauri. Punktu pielika Talsu traģēdija. Tā mani satrieca. Biju blakus tajā brīdī, kad bērni nokrita no pacēlāja groza. Es sniedzu pirmo palīdzību, biju Bosnijā apmācīts. Tā bija viela pārdomām, ar to ilgi nespēju tikt galā. Cilvēki zināja, ka es tur esmu bijis, nāca klāt un jautāja, ko viņu dēlēns vai meitiņa vēl paspēja pateikt. Es no tā visa vienkārši gribēju aizmukt.
– Vai no sāpēm vispār var aizbēgt?
– (Smaida.) Devos strādāt uz Rīgu. Iegāju biznesā. Lielpilsēta ar dinamiku, citiem noteikumiem un ritmu. Tas man bija lūzuma posms. Es strādāju 24 stundas diennaktī – par mehāniķi un arī par apsargu, atbildēju par 21 bruņotu vīru. Rīgā es redzēju, kā cilvēki saplūst ar naudu. Tur grozījās liela nauda. Man tās nekad nav bijis. Es savulaik esmu no vienas bankas uz citu pārvedis miljonu, un par to man uzsauca pusdienas (smejas).
Rīgā negatīvais uzsūcās manī, no tā ir grūti tikt vaļā. Firma Rīgā sāka šķelties, tad arī piedāvāja braukt uz Gulbeni, izvēdināt galvu un nodarboties ar metāllūžņu iepirkšanu un pārstrādi. Uz Gulbeni atbraucu ar dažiem latiem kabatā.
– Pirmais iespaids par pilsētu?
– Nevarēju saprast, kādēļ tā iecelta bedrē. Esmu te nojaucis vairākus skursteņus un pilsētu redzējis arī no augšas. Šeit ir labestīgi cilvēki, pretimnākoši. Es šeit ierados pilnībā izdedzis, kā šlaga no akmeņoglēm. Man bija jādara kaut kas, lai sevi atrastu. Sūri un grūti strādājot lietū un sniegā, man tas pamazām izdevās.
Kad atnācu uz šejieni, negribēju nekādu vadošo darbu. Gribēju būt brīvs. Kā zvejnieks, kas paņem laivu un aizbrauc. Es nebiju domājis, ka šeit palikšu tik ilgi. Jau trešo gadu. Perfekti pārzinu pilsētu, esmu apbraukājis katru ieliņu. Sasveicinos ar gulbeniešiem un man ir sajūta, ka šeit jau dzīvoju veselu mūību.
– Vai nenožēlo, ka izmisumā piekriti šeit strādāt?
– (Smaida.) Te man nav jāiet uz trenažieru zāli, lai visu laiku būtu formā. Katra diena ir cīniņš par izdzīvošanu. Es te vēdinu galvu un domāju par to, kad atgriezīšos Talsu pusē. Mani daudzi uzskata par īpatni. Prasījuši, kādēļ no jauna neveidoju ģimeni. Nav jēgas sāpināt otru cilvēku. Ja ir tā uguntiņa, tad attiecības veidojas, ja nav, tad varbūt vienam labāk?
Cietējs es neesmu. Par to, ka manā dzīvē tā viss ir iznācis, es nevienu nevainoju. Daudziem dzirnakmeņiem cauri esmu malts, vienīgā izeja – palikt stipram.
Es bieži atgriežos pie jautājuma, vai Gulbene vēl ilgi būs manas mājas. Pavasarī es domāju, ka ceļš šeit jau beidzies. Tomēr ne. Vai es šeit jūtos laimīgs? Es jūtos normāli. Es te esmu vajadzīgs, tas man dod prieku, ja varu palīdzēt.
– Galva šeit tiešām izvēdinās?
– Kad dzīvo kā vienkāršs mirstīgais, uz daudz ko sāc skatīties citādāk. Saprotu, ka var dzīvot arī vienkārši. Varbūt, ka es pārāk daudz biju ieciklējies misijas darbam. Ja ilgi dzīvo vientulībā, pie tās pierod. Ar mani tā ir noticis. Pēc Zodiaka esmu Vērša gada Auns. Mani ir grūti pārliecināt. Var sarunāt tikai pa labam, nevis ar iebiedēšanu. Es nepakļaujos. Kā militāram cilvēkam tās ir labas iezīmes, bet kā cilvēkam? Grūti, bet interesanti. Šā zvaigznāja cilvēki ir kā šampanietis – ātri un ar troksni sprāgst, bet naidu uz nevienu netur un nav skauģi. Momentā varu pateikt visu, ko domāju. Neesmu klusais ūdens. Es ar savu neiecietību daudzas lietas esmu sabeidzis. Tagad saprotu, ka daudzko dzīvē var atrisināt izrunājoties.
Šeit dzīvojot, man pazudis kurzemnieka akcents – vēja aizpūstās vārdu galotnes (smejas). Es joprojām katru dienu 50 minūtes skrienu. Tad esmu spējīgs sakārtot domas. Man jau septiņus gadus skriešana ir kā dzīvības eliksīrs. Vīrietim 40 gadi ir laiks, lai padomātu, ko viņš ir sasniedzis. Tad nu es skrienu un domāju.
Reizi divās nedēļās dodos uz Kurzemi, uz mājām. Es uz darbu braucu 370 kilometrus cauri visai Latvijai. Redzu, cik tā skaista, kā mainās. Tas man arī palīdz.
– Ja tu aizietu no Gulbenes, kādu darbu vēlētos darīt?
– Jaunībā esmu lēcis ar izpletni, esmu spēlējis teātri. Mērsragā Jūras svētkos esmu bijis Neptūns. Esmu dejojis tautiskās dejas, 13 reizes esmu bijis vedējtēvs. Viss ir paspēts. Pieļauju, ka lielākā problēma ir tā, ka viss izdarīts vienā elpas vilcienā. Arī tagad paspēju piedalīties spēkavīru sacensībās.
Šeit cīnos ar grūtībām, man tas ir vajadzīgs. Esmu sagriezis 11 autobusus metāllūžņos. Neliegšos, man piedāvā atgriezties Talsos policijā. Es domāju… Jābūt atbildīgam par to, ko dari. Ja ir darba forma, tad tā ir godam jānēsā. Jāstrādā, nevis jāčīkst. Citi saka, ka esmu taisnīgs. Grūti tādam būt, bet, ja ir mundieris, tad nedrīkst tikai gudri runāt, sevi ir jāziedo. Vismaz es tā gribu – simtprocentīgi sevi atdot.
