Vienā nedēļas nogalē izbraukāju vai pusi Latvijas. Atpakaļceļā iebraucu Smiltenē, kur jau pa galveno ielu pilsētā mani apdzina kāds rēcošs “bembists” ar ātrumu – vismaz 80 kilometri stundā. Iebraucot Gulbenē, gar Lejas aptieku brāzās veca izlaiduma “auģiks” un taurēja kā traks sievietei, kura gribēja pāriet ielu. Jā, tā nebija gājēju pāreja, taču “auģika” ātrums arī bija vismaz 70 kilometri stundā atļauto 50 vietā, jo viņam taču bija jāpaspēj šķērsot Rīgas iela, kamēr deg zaļā gaisma luksoforā. Savulaik, dodoties uz Rīgu, bija jābruņojas ar ļoti stipriem nerviem. Lai aprakstītu agresīvu braukšanu galvaspilsētā, bija jāizmanto brāļu tautas sulīgā leksika. Taču situācija pēdējos gados Rīgā, manuprāt, ir krietni mainījusies. Savulaik, ja redzēji jauna izlaiduma dārgu mašīnu, tad varēji jau gaidīt, ka cilvēks uzvedīsies kā karalis, un citiem jāpašķīst pa malām. Tagad tevi pieklājīgi palaiž, neizbrauc pēkšņi priekšā, tiesa jāatzīst, ka ātrums, lai iekļautos kopējā plūsmā, vienmēr ir lielāks nekā atļautais. Kāds mans draugs gan teica, ka joprojām Rīgas braukšanas kultūru nevarot salīdzināt ar Rietumeiropu, bet es pārmaiņas jūtu, īpaši, kad jāatgriežas mūsu mazpilsētā. Pa pagriezienu nerādīšanu šoreiz pat nerunāsim, tagad stilīgi ir izbraukt priekšā krustojumos, veicot kreiso manevru. Ar to regulāri sastopos Rīgas, Skolas un Ābeļu ielas krustojumā. Lai gan man ir priekšroka, griežoties pa labi no Skolas ielas, no Ābeļu ielas vienmēr kāds braucējs pa kreisi velk kā rallists, jo paspēs taču, neviens taču neiebrauks sānos. Bet ko gan pārmest par braukšanas kultūru vienkāršiem autovadītājiem, ja pat policijas busiņš stāv šķērsām pāri ielai, lai vienkārši aprunātos ar kādu paziņu.
