Vai ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam bija klaji jāafišē sava seksuālā orientācija?
Gunārs Ciglis, uzņēmējs
Man šāds ārlietu ministra publisks paziņojums nav pieņemams. Šādai rīcībai esmu pret. Domāju, ka plašsaziņas līdzekļos tas tomēr nav paziņojams. Reāli mēs neviens cilvēks publiski nestāstām, kādu ģimeni veidosim, ar ko precēsimies un tamlīdzīgi. Uzskatu, ka tā ir katra cilvēka personīgā lieta un dzīve. Es neatbalstu arī plaši rīkotos praida gājienus. Ja tiktu rīkoti līdzīgi pasākumi daudzbērnu ģimenēm, tad Latvija ar to varētu lepoties, nevis ar šādiem gājieniem. Manuprāt, mēs esam aizgājuši nepareizajā virzienā.
Ieva Bērziņa, pensionēta mediķe
Nejauši paskatījos internetā. Tur 2010.gada izdevumā „Patiesā Dzīve” ir ļoti izsmeļošs raksts par šo tēmu. Tas ievieš zināmu skaidrību visiem cilvēkiem starp to, ko par citādāk orientētajiem saka Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, un kāda ir patiesība, kā pret to izturēties. Šajā jautājumā ir ļoti daudz variantu un iespēju no klajas nesaprašanas, noliegšanas, izķengāšanas, no dažādu politisku jautājumu iesaistīšanas, ambīcijām un vēl daudz kā cita. Raugoties no medicīniskā viedokļa, ir tā, ja cilvēkam no dabas tas ir dots vai nu kā sods, vai kā apbalvojums, tad tas ir jāpieņem. Mēs visi zinām, ka ir trīs atsevišķas cilvēku grupas. Cilvēki, kas ir biseksuāli, homoseksuāli un arī heteroseksuāli. Neesmu pārliecināta, vai ir vajadzīgs klaji, kā to savulaik izdarīja žurnālists Kārlis Streips, par to stāstīt. Uzzinot arī par politiķa atklāti teikto, viņš arī bija sajūsmināts. Ja cilvēks, kā šajā gadījumā – ministrs, pats juta, ka viņam tas ir vajadzīgs, tad diezin vai viņš izvēlējās pareizo kontekstu un vietu. Es ar dažādām orientācijām saistīto ķēķi redzu tāpat kā citi cilvēki. Manuprāt, mēs tam vēl neesam īsti gatavi. Ir jādomā par vēl nenobriedušajiem bērniem un pusaudžiem, kuri vēl paši nesaprot savu seksualitāti. Varbūt šobrīd tas viss ir nevajadzīgi. It kā būtu jārunā par to plašāk. Būtu jāskaidro. Vissatraucošākais, ko es žurnālā izlasīju, ir tas, ka līdz piecdesmit procentiem cilvēku ir neskaidri orientēti. Šis jautājums prasa pētniecību un mieru. Nedomāju, ka savas netradicionālās orientācijas dēļ kādam ministram būtu jāatkāpjas no amata vai jāizturas tik drastiski, kā to ir norādījis A.Lembergs. Viņam tas nedara godu. Galvenais, lai nākamajām paaudzēm par šiem jautājumiem būtu pareizā sapratne. Lai arī viņu vecākiem būtu sapratne. Jo kā tad bija agrāk? Visus citādāk domājošos, kas nebija vairākumā – uz sārta. Tiek runāts arī par viendzimuma laulībām, bet es tās uzskatu par partnerattiecībām, nevis laulībām. Zinu viendzimuma divus cilvēkus. Viņus vērojot no malas, redzu, ka viņi kā labi draugi vienmēr ir kopā, vienmēr visu kopīgi dara. Viņiem ir kopīga saimniecība. Tas tikai būtu loģiski, ja tās ir kā partnerattiecības, nerunājot par seksuālo pusi. Cits jautājums ir par to, kādi šajās partnerattiecību ģimenēs izaugs bērni. Ja tas ir radu bērns, kam vecāki gājuši bojā, kāpēc lai viņš neaugtu pie diviem onkuļiem vai divām tantēm. Tomēr bērns – tā ir milzīga atbildība.
Juris Duļbinskis, pašvaldības darbinieks
Man nav pareizās atbildes, kāda būtu ministra pareizā rīcība, jo šis jautājums ir diskutējams dažādos līmeņos, lai rastu atbildi, vai tā ir atsevišķu cilvēku dzīves lielākā problēma vai ne. Visi par to joprojām strīdas. Ne no amatpersonām, ne no mācītājiem, ne arī valstiskā līmenī atbildes nav. Tāpēc ministrs, esot šādā augstā amatā, kā arī ņemot vērā to, ka valsts nav deklarējusi savu nostāju, iespējams, ir rīkojies pareizi. Mēģinot iejusties ministra ādā, rodas jautājums, vai tā ir dzīve, ja pret tevi attiecas ne tik pozitīvi, kā gribētos. Ministra vietā cits atbildi dot nevar. Manās acīs viņš kā ārlietu ministrs nav zaudējis savu autoritāti. Edgaru Rinkēviču uzskatu par vienu no spēcīgākajiem politiķiem Latvijā. Tāds viņš paliks arī pēc sava paziņojuma.
