Lūk, ceļa līkumā pavīd balta mašīna ar lodziņu priekšpusē un koši zaļu virsbūvi.
Lūk, ceļa līkumā pavīd balta mašīna ar lodziņu priekšpusē un koši zaļu virsbūvi. Ar to jau vairāk nekā desmit gadus attālos lauku nostūros ar maizi un citām ikdienā nepieciešamām lietām ļaudis apgādā autoveikala šoferi brāļi Pumpuri.
Pagājušonedēļ gan ceļa malā piestāja koši zils autobusiņš. “Nē, nē, es gaidīšu savu šoferīti, pie jums neiepirkšos,” esot strikti gaiņājis prom kāds tantuks, kas, steigā aizmirsis acenes, lāgā neatpazinis, ka svešādo mašīnu vada tas pats tumšmatainais vīrietis, ko dēvē par savējo. Šāda alošanās viņnedēļ vairākkārt notika tāpēc, ka zaļbaltais ripojošais mehānisms saniķojies, izstājies no ierindas. Nebraukt šopiektdien? Bet tantuki gaidīs… Un dikti notīgās ēdamvielas tomēr tika visur sagaidītas kā parasti. Tas nekas, ka ne tik daudzveidīgā klāstā.
Un kādreiz iekārojas vai dikti ievajagas vēl kādas preces. Vienreiz kādai sieviņai uznākusi kāre tieši pēc Jāņu siera ar ķimenēm. Šoferis ielūkojies vienā otrā veikalā Gulbenē – nav pašlaik tāda. Bet tantuks gaidīs?… Braucis uz “Rankas pienu” tam kārumam pakaļ – pusritulim siera! Ar tādu centību sagādāts, šis kumos nevarēja negaršot.
Dienas ir tik pavasarīgi siltas, nāk lielā stādīšanas, sēšanas tūre, bet man siltumnīca rāda kailas ribas un vecās plēves driskas. Vai nu brauc ar autobusu uz Gulbeni un stiep smago plēves paunu, vai met kaunu pie malas un izsaki vajadzību savējam šoferītim. Atveda!
Pirms svētkiem preču klāstā arī īpašās vajadzības lietas – svecītes Ziemassvētkiem, olas Lieldienām, arī gardumi lieliem un maziem.
Gadās atsacīt dažam skolas somas nēsātājam nepiedienīgo lūgumu: “Man vajag cigarešu!”, “Vai jums šņabja nav?”
Paldies, šoferīt! Esat stingrs vecāku un audzinātāju atbalstītājs. Diemžēl ne visās tirdzniecības vietās citur tā rīkojas. Kā es varu zināt, cik tam slaidajam puisēnam gadu! Man svarīgi vairāk iztirgot.
Ja tantuks pirms pensijas nevar un nevar maciņā sameklēt vajadzīgos santīmus, nepieciešamais pirkums tiek iedots uz pēcmaksu. Ceru, ka jūs, stradēnieši, visi esat attaisnojuši šo uzticību.
Pie mūsējā pārdevēja dažkārt var dzirdēt piebildi, ka šis gaļas gabaliņš nav vairs pirmā svaiguma. Patīkams tāds pretstats vilinātājiem, kārdinātājiem, ēsmas izmetējiem citās pārdotavās. Sevišķi esmu uzķērusies uz “Select” mānītāju āķa, nopērkot kurpes, kas otrā dienā lauku ceļā izšķīst.
Kādi esam mēs, ceļa galā gaidošie, iepirkties alkstošie? Droši vien dažreiz kašķīgi, citreiz atļaujamies izlikto preci aptaustīt, apostīt, apšķaudīt un nolikt atpakaļ. Dažs salīdzinām cenas rajona centrā un te, tālu laukos. Dažreiz noslinkojam aiziet līdz tirgošanās punktam, bet apturam baltzaļo mašīnīti savas taciņas galā. Jo soma šķiet tik smaga. Un kājas nav mundras.
No Stradu puses ļaudīm, kas iepērkas ceļa galā, par autoveikala vadītājiem brāļiem Pumpuriem esmu dzirdējusi tikai tencinājuma vārdus. Pat četrkājainie mājas sargi meža ielokā, iztālēm pamanījuši ceļa līkumā pazīstamo braucamrīku, priecīgi rej un ziņo saimniecei: “Klāt ir! Ej iepirkties! Neaizmirsti arī mums atnest gardumu!” Citviet, luncinot astes, suņuki paši jož sagaidīt, nosēžas ceļmalā, māj ar ķepu, osta kairinošo desu smārdu un lūdzošām acīm nepārprotami pauž, sak, varbūt arī mums kas tiks uz kārā zoba. Tiek! Šī procedūra iežēlinās pat akmens sirdi.
P.S. Mans vērtējums saturā līdzīgs un sasaucas ar pērn godalgoto dokumentālo filmu “Ceļa galā”. Reklāmu jūra aicina iepirkties lielveikalos, bet dzīves īstenība apstiprina, ka to lieliski var izdarīt arī autoveikalā zem ozola, meža ielokā, pie tilta. No kurienes šī iepirkšanās burvība? No cilvēkiem. Tā ir no labiem cilvēkiem.
