1956.gadā Druvienas septiņgadīgajā skolā (vēsturiskajā Druvienas pilī) sākām strādāt seši jauni skolotāji. Kāvāmies ar trūkumu, taču entuziasma bija pietiekami, lai darbu darītu pēc labākās sirdsapziņas. Tālajā 1955./1956. mācību gadā šī bija vēl Gaujienas (Jaunpiebalgas) rajona skola.
Materiālā bāze izglītības iestādē bija pieticīga. Internātā vakaros gaismu deva petrolejas lampas. Tikai 1958.gadā ar kolhoza gādību tika ierīkota elektrības padeve. Togad pat sāka regulāri kursēt autobuss uz Gulbeni un tas likās liels sasniegums. Tas bija laiks, kad Druvienā sāka atgriezties ģimenes no izsūtījuma Sibīrijā. Protams, atbraukušajiem bērniem nebija nekā. Gadījās, ka uz sporta stundām nāca velteņos, jo citu apavu nebija, bet sporta bikšu vietā tika lietotas nokrāsotas apakšbikses.
Kā sporta skolotājs Druvienas septiņgadīgajā skolā strādāju tādos apstākļos, kādi tolaik bija. Skolas inventārā bija desmit slēpju pāri, bērni izmantoja arī savas slēpes, vairums no kurām bija pašizgatavotas. Mūsu rīcībā bija nekvalitatīvas volejbola un basketbola bumbas, vingrošanas stienis, līdztekas, buks. Un šajos pieticīgajos apstākļos skolnieks Viesturs Grosgalvis, kurš bija atgriezies Druvienā no izsūtījuma Sibīrijā, kļuva par izcilu vingrotāju (vēlāk viņš studēja Lauksaimniecības akadēmijā un to sekmīgi beidza), tomēr viņa liktenis bija skarbs, jo, vēl jauns būdams, puisis pilnībā zaudēja redzi.
Skolas direktors Vilberts Pidiks, kurš pats strādājis par sporta skolotāju, iespēju robežās centās papildināt mūsu sporta inventāru. Tā 1957.gadā no Rīgas tika atvests komplekts galda tenisa spēlei. Šajā komplektā bija: tīkliņš, divas galda tenisa raketes (uz kurām nepieciešamā gumijotā seguma vietā bija uzlīmēts smilšpapīrs) un spēles noteikumi. Bijām priecīgi arī par to. Komplektu papildinājām ar vienu skolas ēdamzāles galdu, kuru pielāgojām pingponga vajadzībām. Spēlējām aizrautīgi un eksperimentējām ar pašizgatavotām tenisa raketēm. 1958.gadā kļuvām par Gulbenes rajona skolu čempioniem, tomēr zonālajās sacensībās cesvainieši mūs smagi sakāva. Vaina tur, ka mums sākotnēji nebija vēl izkopts pingpongošanas stils, bumbiņu atsitām bez iegrieziena. Taču skolēnu entuziasms neapsīka. Viņi bija gatavi pievērsties jebkuram sporta veidam un darboties kopā ar savu sporta skolotāju. Internātā bērni bija ar mieru no rīta celties reizē ar skolotāju, lai pulksten 7.00 skrietu krosu pa tuvējām meža takām. Tradicionālie skolas sporta veidi bija vieglatlētika, slēpošana, volejbols un sporta vingrošana.
No tālaika skolēniem turpmāk dzīves gaitā izveidojās teicami sportisti: Jānis Dūrītis kļuva par sporta meistaru stenda šaušanā, Jānis Augstkalns – par sporta meistarkandidātu soļošanā, Māris Guitāns – dambretē, Tālis Vīksna – šahā. Par pasniedzēju augstskolā kļuva Aija Stalaža, par talantīgu kordiriģentu – Arnis Poruks.
Atceros, ka Druvienas septiņgadīgās skolas pedagogu kolektīvs labprāt iesaistījās dažādās aktivitātēs. Paši spēlēja volejbolu, teātri. Iesaistīja arī skolēnus. Teātra izrādes regulāri iestudēja Dzidra Pliķēna. Kori vadīja Olga Trekše. Aina Stībele veidoja deju kolektīvu un uzturēja tā māksliniecisko līmeni.
Priecājos, ka Druviena zied un mainās. Tagad te ir radīti visi apstākļi mācībām, sportam, kultūras pasākumu rīkošanai. Apkārtne uzrunā un sauktin sauc: “Nāc, darbojies!”
