Redzot, kā no rītiem uz kārtējo eksāmenu vai ieskaiti ar ziediem rokās dodas glīti sapucējušies 9. un 12.klašu beidzēji, prātā nāk laiks, kad arī es tieši tāpat devos uz skolu, lai pārbaudītu savas zināšanas eksāmenos un ieskaitēs.
Redzot, kā no rītiem uz kārtējo eksāmenu vai ieskaiti ar ziediem rokās dodas glīti sapucējušies 9. un 12.klašu beidzēji, prātā nāk laiks, kad arī es tieši tāpat devos uz skolu, lai pārbaudītu savas zināšanas eksāmenos un ieskaitēs. Visi nokārtotie eksāmeni un ieskaites vēl joprojām spilgti palikuši atmiņā. Šo izdzīvoto posmu nav iespējams tik vienkārši aizmirst.
Ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, kopš es kārtoju eksāmenus. Ārā bija jauks laiks – saulīte lutināja, ceriņi ziedēja un prāts nemaz nenesās uz mācīšanos un apgūtās vielas atkārtošanu, bet bija jāsaņemas un jāmāk mobilizēties. Man tas izdevās, tikai, ja jāsaka godīgi, šo periodu es nebūt neatceros kā kaut ko skaistu un tādu, ko gribētu piedzīvot vēlreiz. Es tikai priecājos, ka man tas jau ir aiz kalniem. Tas bija traks laiks, kuru pavadīja uztraukums, atbildība un domas par to, kā ies un veiksies nākamajā eksāmenā. Atceros, kā nākamajā dienā pēc kārtējā eksāmena ar drebošu sirdi es un mani klasesbiedri gaidīja sava darba vērtējumu. Labi, ka eksāmeni veiksmīgi tika nokārtoti, to es arī gribētu novēlēt tagadējiem skolu beidzējiem – lai veicas!
Katrā ziņā tikai pēc eksāmenu laika sapratu, ka dzīvē ir beidzies posms, kurš vairs nekad neatkārtosies. Žēl bija šķirties no skolas laiku draugiem, kopīgi pavadītā laika, sarunām un sapņiem par mūsu nākotni. Bet tā jau laikam dzīvē jānotiek, lai iegūtu un sasniegtu kaut ko jaunu, lai realizētu kādu sapni, no kaut kā ir arī reizēm jāatsakās.
