Gadu no gada nebeidz runāt par nabadzību Latvijā. Arī kārtējais pētījums apliecina, ka nabadzība Latvijā esot 21.gadsimta bieds. Centrālās statistikas pārvalde apgalvo, ka Latvijā zem nabadzības sliekšņa dzīvojot aptuveni 20 procenti iedzīvotāju. Man gan šķiet, ka šodien grūti klājas kriet-ni vien vairāk iedzīvotājiem. To var just, ikdienā sekojot portāla lietotāju izjūtām, kuras tiek paustas komentāros mūsu sadzīves visdažādākajās jomās – dārgāka kļūst pārtika, elektrība, apkure un citi pakalpojumi. Arvien vairāk līdzekļu prasa izglītība un veselība. Bet algas kā bijušas, tā ir krīzes līmenī. Nav brīnums, ka portāla forumā periodiski parādās tēma par to, kā cilvēki pārtiek no tiem produktiem, ko konteineros izmet viens otrs veikals. No “dārgumu krātuves”, kā forumā nodēvēti konteineri, “trūcīga izskata vīrietis vilka ārā kilogramiem fasētas gaļas”. Skumji. Bet ko darīt, ja gribas ēst un nav naudas? Atskārsme – ne jau sava prieka dēļ to dara. Dzīve izmisumā piespiež darīt ne to vien. Nav vien saprotama veikalu politika. Kāpēc pārtika, kurai beidzies derīguma termiņš, ir jāizmet konteineros, ja var to nocenot un pārdot, kā vienā otrā vietā to dara? Uzskatu, ka tas ir grēks. Diendienā pasaules informācijas plūsmā to vien dzirdi, ka tauta dzīvo nabadzībā – nav ko ēst un dzert, nav jumta virs galvas, bet mēs produktus tā vienkārši izmetam. Varbūt cilvēkiem ir jādod iespēja pašiem izvēlēties – pirkt sliktākas kvalitātes pārtiku par zemāku cenu vai ne. Pazemot cilvēku nav liela māksla. Māksla ir saprast un būt līdzcietīgiem.
