Ar apbrīnas pilnu skatienu vēroju, kā mana kaimiņiene ik rītu dodas nūjot, klausos, ar kādu prieku viņa stāsta par peldbaseina apmeklējumu, par to, kā rītos izvingrina visas muskuļu grupas.
Sieviete nenoliedz, ka dažkārt nākoties sevi piespiest to darīt, bet tad, ja šis iekšējais “negribu” tiekot pārvarēts, viņa jūtoties kā uzvarētāja. Dzirdētais rada pārliecību, ka veselīgs dzīvesveids nozīmē dzīvot aktīvi, ka tā nav sevis mocīšana, bet ieradums, kas cilvēkam garantē labsajūtu, rada pašpārliecinātību un apmierinātību ar sevi. To sāk apzināties arvien vairāk cilvēku. Pierādījums tam ir šā gada maijā Rīgā, Mežaparkā, rīkotā otrā Veselīga dzīvesveida diena, kas līdzinājās Dziesmu svētkiem.
Jāņem piemērs no maza bērna
Arī mūsu pilsētā un novadā tādu cilvēku, kuri aktīvam dzīvesveidam izvēlas divriteni, nūjas, slēpes, baseinu, skriešanu, baseinu, trenažieru zāli vai iesaistās vingrošanas grupās, kļūst arvien vairāk. Piemēram, gulbeniete Vija Kokareviča ir aktīva dzīvesveida piekritēja kopš tā brīža, kad devusies pelnītā atpūtā. Viņa stāsta, ka rītos pēc pamošanās nekad nekāpjot laukā no gultas, pirms neesot izvingrinājusi rokas un kājas. Tad viņa dodas uz vannas istabu, kur, sekojot Ziņģītes ieteikumam, norīvē ķermeni ar linu dvieli. Šajā laikā Vija iesaka košļāt rupjmaizi, kas palīdzēs izdalīties kuņģa sulai. Rīvēšanas procesam vēl seko vingrojumi, un tikai pēc tam Vija dodas brokastot, lai pēc tām dotos pastaigā vai nūjot. Reizi nedēļā viņa apmeklē saunu, bet divas reizes – arī trenažieru zāli sporta centrā. Kur tad vēl dažādu pasākumu apmeklējums, kas arī neļauj ieslīgt mājas dzīves rutīnā un darbošanās senioru deju kopā “Vērdiņš”. “Regulāri sāku vingrot tad, kad pārtraucu aktīvās darba gaitas. Ar savu piemēru man ir izdevies aktīvam dzīvesveidam pievērst arī citus cilvēkus, jo diemžēl cilvēki priekšroku tomēr dod mazkustīgam dzīvesveidam. Protams, esmu uzklausījusi iebildumus, ka ārā ir slikts laiks, līst lietus, liels vējš, ka labāk palikt mājās, bet laika apstākļiem nav nekādas vainas, ir tikai pareizi jāapģērbjas. Arī man ir brīži, kad cīnos ar iekšēju spriedzi, bet fiziskās aktivitātes pilnībā palīdz atbrīvoties no iekšējā sasprindzinājuma, satraukuma un stresa. Mums, pieaugušajiem, vajadzētu ņemt piemēru no maza bērna, kurš, vēl pat neprazdams staigāt, nemitīgi kustina rokas un kājas, veļas no vienas puses uz otru,” stāsta Vija. Nūjot vai pastaigās viņa dodas uz tuvējo Spārītes parku, kur novērojusi, ka pastaigu kā vienu starp aktīvām nodarbēm izvēlas sievietes gados, kuru varētu būt daudz vairāk. Tiem, kas vēl tikai domā par nūjošanu, slēpošanu vai citām fiziskām aktivitātēm, Vija iesaka nedomāt, bet sākt, jo veselībai tas nāks tikai par labu. “Tas taču ir tik kolosāli! Man nepieciešamība pēc fiziskām aktivitātēm ir tāda pati kā tējas dzeršana brokastīs. Organisms un ķermenis pie tām ir tā pieradis, ka pats liek manīt, ja kādu retu reizi kaut ko neesmu izdarījusi, kā ierasts. Man vairs nav sev jāpavēl vai jāpiespiež sevi vingrot. Nav jau tā, ka esmu nemitīgā kustībā, tomēr nepiederu tiem, kas tikai nekustīgi sēž un blenž televizorā. Kustinu gan kājas, gan rokas. Aktīvs dzīvesveids nav sevis mocīšana, bet uzturēšana kaut pie nelielas veselības,” uzskata V.Kokareviča.
Jādomā par sirds veselību
Zinātniski ir pierādīts, ka cilvēki, kuri savā dzīves laikā ir daudz un smagi fizsiki strādājuši, slimo mazāk, kā arī viņu vidēji nodzīvotais mūžs ir garāks. Tas ir pierādījums tam, ka darbs ir veselīgu dzīvesveidu veicinošs faktors. To apliecina arī ģimenes ārste Dace Mūrniece, kura ikdienā lielākoties gādā par lauku cilvēku veselību. “Ne tikai pilsētniekiem, arī lauciniekiem ir jādomā par to, lai kustētos tā, kā tas ir vajadzīgs, kā tas ir nepieciešams sirds veselībai. Katru dienu vismaz pusstundu šīm kustībām ir jābūt tādām, lai cilvēkam būtu slapja mugura un minūtē pulss būtu saskaitāms 120 reizes. Tiem obligāti nav jābūt vingrojumiem, kam ir dažāda slodze. Tās var būt garas pastaigas, nūjošana, ziemā slēpošana, vasarā braukšana ar divriteni, skrējiens, kur fiziskā slodze ir vienmērīga. Tikai šī aktīvā pusstunda ir jāatvēl visas septiņas dienas nedēļā,” norāda daktere. Par to, ka sirdij ir vajadzīgs regulārs treniņš, viņa daudz runā ar pacientiem. Tas, ka cilvēki stāsta, ka visu dienu cītīgi rosās pa māju, vēl nenozīmē, ka sirds tiek trenēta. D.Mūrniece šādu rosīšanos sauc par slodzi ar pārtraukumiem. “Protams, fiziskajām aktivitātēm jābūt atbilstošām cilvēka vecumam. Jauniešiem tās būs kārtīgas sporta nodarbības skolā, kur, manuprāt, katru dienu vismaz par stundu šīs nodarbības vajadzētu palielināt, jo bērni un jaunieši šodien ļoti daudz laika pavada, sēžot pie datora. Daļa no viņiem kustas pat mazāk nekā pieaugušie. Agrāk bērni uz skolu gāja vairākus kilometrus, bet šodien visus atved un aizved ar transportu. Par savas sirds veselību cilvēkam ir jādomā visu mūžu, bet vienmēr ir bijis tā, ka daļa sabiedrības ir aktīva, daļa – neaktīva. Vienmēr būs tādi, kas bildīs, ka dakteris viņu spīdzina, liekot kustēties pat tad, kad sāp,” uzskata ģimenes ārste. Viņa atzinīgi vērtē tā sauktās veselības grupas, kas darbojas ne tikai Gulbenē, bet arī pagastos. Dace arī pati brauc uz baseinu Cesvainē, lai nodarbotos ar vingrošanu ūdenī, kā arī no darba brīvajā laikā cītīgi rosās savā saimniecībā.
Vecumam un gurniem nav nozīmes
Oniksa Balode, kura ceturto sezonu vada vingrošanas nodarbības, apmeklētājus iedala trīs grupās. Pirmajai grupai pieskaitāmas meitenes un jaunas sievietes, kuras jūtas ļoti aktīvas, tāpēc vingro labprāt. Starp viņām ir dalībnieces, kuras nodarbībās piedalās visus šos gadus, kā arī ir tādas, kas cītīgi vingro pirmo gadu. Ir tādas, kas jau pēc pirmā nodarbību apmeklējuma no tām atsakās vai arī apmeklē tās neregulāri. “Pie manis nodarbības notiek trīs reizes nedēļā, tāpēc dalībnieces izvēlas, kurā dienā viņām ir ērtāk atnākt. Grupas skaitliski ir nelielas. Vidēji apmeklētība ir līdz desmit cilvēkiem, jo arī nodarbību telpa nav īpaši liela,” stāsta O.Balode. Otrajā grupā viņa iedala sievietes, kas vingrošanas nodarbības izvēlējušās, lai uzlabotu veselību, piemēram, atbrīvotos no liekā svara un tamlīdzīgi. Strādājot ar šo grupu, kustības ir mazāk aktīvas, jo vairāk tiek strādāts pie muskuļu tonusa un ķermeņa stabilitātes uzlabošanas, kā arī pie mugurkaula katra skriemeļa izstaipīšanas. “Mēs vingrinām mugurkaulu. Šīs nodarbības pie manis notiek tikai vienu mēnesi, jo tikai šā gada 30.septembrī ieguvu sertifikātu, kas ļauj ierādīt šos vingrinājumus. Pagaidām šajā grupā apmeklētība ir neliela, jo, iespējams, cilvēkiem par to trūkst informācijas. Iespējams, cilvēki, kam ir problēmas ar mugurkaulu, vienkārši nevēlas vakaros izkustēties no mājām,” prāto Oniksa. Trešā grupa ir pensijas vecuma kundzes, kuras uz nodarbībām ierodas regulāri.
Oniksa nenoliedz, ka pēc pirmās nodarbības daudzi bilst, ka sāp visi muskuļi. “Tas ir tikai normāli, jo pēc aktīvas nodarbināšanas muskuļi kļūt jutīgi un mazliet sāpīgi. Viss atkarīgs no tā, kuru muskuļu grupu nodarbinām. Piemēram, vēdera muskuļi kļūst sāpīgi pēc 24 stundām, tāpēc, ierodoties uz nākamo nodarbību, meitenes bilst, ka nav nevienas nesāpošas maliņas. Pēc trešās ceturtās nodarbības muskuļi vairs nesāp,” stāsta O.Balode. Sievietēm, lai dotos uz vingrošanas nodarbībām, kompleksus bieži vien rada paškritiska attieksme pret sevi: esmu resna, kājas nav kā Bārbijai, nevarēšu visus vingrojumus izpildīt un tamlīdzīgi. “Cilvēka vecumam un gurnu apkārtmēram nav nozīmes. Ir būtiski, kādā formā esam mēs, nevis, kāda ir mūsu ķermeņa forma. Pārsvarā jau lielākā daļa sieviešu ir apaļīgas. Aktīvi vingrojot, muskuļi kļūst stingri un lieko svaru savāc sevī. Liela nozīme ir arī tam, ka mēs izvingrinām spranda daļu, kas sēdoša darba veicējiem ir ārkārtīgi liela problēma,” iedrošina Oniksa. Arī vingrošanas nodarbību apmeklētājiem šī nodarbe ar laiku kļūst par pozitīvu un veselībai vēlamu atkarību. “Neviens līdz šim brīdim vēl nav izdomājis tādas zāles, kas aizstātu sportiskas nodarbes,” piebilst Oniksa.
Ieteikumi
Vispirms uzdot sev jautājumu – vai es dzīvoju veselīgu dzīvi?
Vai esmu gatavs sev pavēlēt un sevi piespiest?
Vairāk pārvietoties ar kājām, nevis tā vietā izvēlēties automašīnu.
Atcerēties, ka fizisks darbs svaigā gaisā ir vispusīgākais kustību veids.
Ir būtiski, kādā formā esam mēs paši, nevis, kāda ir mūsu ķermeņa forma.
