Izlasīju „Dzirkstelē”, ka cilvēkam nākas nokaut gaiļus tikai tāpēc, ka to dziedāšana kādam traucē. Tas taču ir absurds! Neviens gailis pusnaktī nedzied! Varbūt tiem, kuri sūdzas par gaiļu dziedāšanu, pašiem ir suņi un kaķi, bet par otra dzīvo radību sūdzas. Ja vistas un gaiļi staigātu pa kaimiņu dārziem, tad būtu pamats sūdzēties. Vai tad gailis uzlec uz kaimiņmājas palodzes un dzied? Viņš taču tiek turēts nožogojumā. Man šī sūdzēšanās saistās ar tādu kā cilvēku atriebību vai skaudību. Citu iemeslu es nevaru iedomāties. Es pievienojos tiem cilvēkiem, kuri ir gatavi vākt parakstus, lai aizstāvētu gaiļu īpašnieci. Jo vairāk tāpēc, ka nemaz nav tāda likuma, kas aizliegtu turēt mājputnus privātās mājas teritorijā. Tad jau izmēra gaiļa balss skaļumu. Vai tas nepārsniedz normas? Nu kā cilvēki var tā piekasīties? Man arī kaimiņos ir suns, kas skaļi gaudo un rej, bet tāpēc jau nesūdzēšos, jo dzīvnieks ir dzīvnieks.
Kāpēc netiek sekots tiem, kuri savus suņus ved nokārtoties pilsētas centrā, piemēram, pie bijušā „Azaida” ēkas, un citviet? Manam znotam klaiņojošs kaķis sakoda roku tā, ka nācās uzlikt vairākas šuves. Varbūt šādiem dzīvniekiem vajadzētu vairāk pievērst uzmanību. Zinu tikai vienu kaķa saimnieku, kurš savu mīluli vadā pavadā. Kāpēc tiek atļauts bērniem klaigāt pa ielām līdz pat vieniem naktī? Neviens viņiem neseko līdzi, neviens neaizrāda. Tagad nu sāksim cīnīties pret gaiļiem! Kur tad vēl tālāk!
Gulbenietes Ritas Stībeles pārdomas pierakstījusi Malda Ilgaža
