Kādā interneta portālā uzmanību piesaistīja raksts par Londonas ielu fotogrāfu, kurš prezentējis savu jaunāko projektu. Tajā redzamas mūsdienās ļoti tipiskas ainas – cilvēki, kuri ir pilnībā iegrimuši savos viedtālruņos. Pirms mobilo telefonu izgudrošanas cilvēkiem nekas cits neatlika, kā citam ar citu komunicēt. Tagad tas vairs neesot nepieciešams, jo mums vairs nevajag sarunāties – mēs visi varam “izlikties”, ka savās ierīcēs darām kaut ko ļoti “svarīgu”. Tas nogalinot sarunu kā komunikācijas formu. Un es tam piekrītu. Agrāk cilvēki daļēji cits citam bija kā psihoterapeiti, pusdienlaikā, vakaros nevis “sēdēja” savos viedtālruņos, bet sarunājās, izklāstīja, kas uz sirds, kas sāp un kas priecē. Sarunas ar draugiem, tuviem cilvēkiem ļoti bieži vien dziedē. Tehnoloģijas nav ne labas, ne sliktas, tās vienkārši mūsu dzīvē ir. Tās attīstās un bez tām arī neiztikt, bet svarīgi būtu nekļūt par to vergiem. Lai gan tas ir tik interesanti, proti, kopš esam mo-derno tehnoloģiju varā, ar tām varam daudz ko izdarīt ātrāk un vienkāršāk, bet tajā pašā laikā, lai cik tas paradoksāli arī izklausītos, cilvēkiem laika kļūs arvien mazāk un mazāk, dzīves temps kļūst arvien straujāks. Ausīs bieži vien griezīgi skan frāze – nav laika, nav laika… Der atcerēties to, ko parasti cilvēki nožēlojot pirms nāves, piemēram, kaut būtu uzdrīkstējies atklāt savas jūtas, kaut būtu vairāk laika veltījis draugiem, kaut biežāk būtu ļāvis sev justies laimīgam…
